Daugavgrīvas I un II apvienotie bataljoni, pirmās latv. kaujas vienības pasaules kaŗā. * 1915 no 13 zemes sargu rotām, kas kaŗa sākumā bij nodotas D-vas komandanta rīcībā cietokšņa izbūvei u.c. darbiem. 5 rotas bij sastādītas no Rīgas un 8 no Kurzemes un Zemgales iedz. latviešiem (98%); ari 60% virsnieku bij latv. No šīm 13 darba rotām cietokšņa aizsardzībai un garnizona dienestam nozīmēja 8 (nr.18-25), t.s. apbruņotās rotas, ieskaitot tais no pārējām rotām jaunākos un spēcīgākos kaŗavīrus. Kad kaŗa neveiksme spieda armijas vadību Rīgas-Kurzemes piekrastes un Šauļu rajona nodrošināšanai nolemtos spēkus pārsviest uz citām frontes daļām, atstājot šī rajona aizsardzībai gandrīz vienīgi zemes sargus, D-vas cietokšņa apbruņotās rotas izsauca uz fronti. Uz Viļņas apgabala priekšnieka pieprasījumu 18.3.1915 no rotām sastādīja 2 b-nus (I un II D-vas cietokšņa zemes sargu rotu apvienotie b.) un otrā dienā nosūtīja uz Liepāju ģen. Potapova rīcībā. Tai pašā dienā II b-nu ar šķūtniekiem pārveda uz Palangu, un jau 23.3. tas pārgāja Prūsijas robežu, lai segtu krievu kaŗaspēka daļas, kas atkāpās no Klaipēdas. I bat. apm. nedēļu palika Liepājā, pēc kam pārgāja uz Pluņģi (Plungeņiem), Kauņas gub., lai apvienotos no A. Prūsijas atejošam II b-nam. No Pluņģes II b-nu nosūtīja uz Endriejavas miestu, kur 2 vācu eskadroni, pārraujot naktī no 6. uz 7.4. robežsargu fronti, bij aizgājuši b-na aizmugurē, bet tai pašā laikā vācu artilerija atklāja uguni uz miestu no frontes. Šai kaujā un atkāpjoties pār ezeru, kas atrodas starp miestu un Kapštotu sādžu, b. zaudēja komandieri, adjutantu, vairākus virsniekus un daudz kritušu un ievainotu kareivju. Pie Pluņģes abi b-ni savienojās; I b-na kapt. Ķezi iecēla par II b-na komandieri smagi ievainotā un gūstā kritušā štāba kapteiņa Krūmiņa vietā. Pēc kaujām pie Salantas, Skodas (I bat.) un Mažeiķiem (II bat.) b-ni nonāca Kurzemē, kur I b. piedalījās Jelgavas aizstāvēšanā un 2. un 3.5. spēlēja izšķiŗošo lomu vācu uzbrukuma atsišanā. Jelgavas operācijas vadonim ģen. Potapovam sevišķa delegācija (J.Goldmanis, J.Zālītis, A.Ķeniņš, J.Zanders un Glīzdiņš) kā pateicības zīmi no latv. pasniedza zelta zobenu. Šīs kaujas un sevišķi Jelgavas notikumi izcēla latv. un sagādāja tiem disciplinētu, drošsirdīgu un uzticamu kaŗavīru slavu, ko sāka atzīmēt laikrakstos, un ko ziņojumos augstākai vadībai uzsvēra kaŗaspēka tuvākie priekšnieki. Tas deva ierosmi dibināt latv. kaŗaspēka daļas, sagatavoja tam ari sabiedrisko domu un nolīdzināja ceļu idejas realizēšanai. Pēc Jelgavas kaujām un frontes dienesta pie Ventas, b-ni īsu laiku nokļuva Rīgā un D-vā, bet drīz tos atkal izsauca uz fronti Kalnciema virzienā. 11.11.1915 ar pavēli nr.160 D-vas cietokšņa garnizonam b-nus, kuŗos kopā vairs nebij vairāk par 400 kaŗavīru, pārformēja: I D-vas par V Zemgales un II D-vas par VI Tukuma latv. strēlnieku b-niem (sk. tos).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 3.sējums, 4787.-4789.sleja.
Ievietots: 06.06.2002.