Vācu ordeņa virsmestra  Hartmaņa no Heldrunges vēstījums par Livonijas Zobenbrāļu ordeņa pievienošanu ar Vācu bruņinieku ordeni.

[pēc 1237. gada]  
___________________________________________________________________________

Mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā! Es, brālis Hartmans, Svētās Marijas hospitāļa Vācu nama Jeruzalemē virsmestrs, daru zināmu visiem Dieva draugiem, kuri šo rakstu dzird vai lasa, kā mēs ieguvām  Livonijas zemi un kā tie [zoben]brāļi, kuri tur bija, iestājās mūsu ordenī. ... Livonijā bija viens brāļu mestrs, un brāļi saucās Dieva bruņinieki un nēsāja baltu mēteli un sarkanu zobenu ar zvaigzni; to mestru sauca Folkvīns. Viņš lūdza mūsu brāli Hermani fon Zalcu, kurš bija mūsu [virs]mestrs, lai tas un viņa brāļi viņus pieņemtu savā ordenī. Vairākus gadus nekas nenotika. Šeit bija viens kavēklis, ko es nezinu, jo nebiju to brālis. Visbeidzot mūsu virsmestrs nosūtīja [1236. gada vasarā] divus brāļus uz Livoniju, lai uzzinātu, kā ar tām lietām sastāv. Viens no sūtņiem bija Altenburgas komturs un saucās Ernfrīds no Nauenburgas, gudrs vīrs un mestra radinieks; otrs bija Nāgelštetes komturs, kurš saucās brālis Arnolts no Nauendorfas, saksis [pēc izcelsmes]. Pirms ziemas [1236. gada rudenī]  tiem bija jānāk atpakaļ. Tas nenotika, un viņi palika pa ziemu. Ziemas laikā uz Livoniju nevarēja doties pa jūru, jo neviens to negribēja darīt. Pēc Lieldienām [1236. gada 30. martā], kad izgāja ledus, lejā [uz Vāciju] atgriezās atpakaļ divi minētie komturi. Viņi Livonijā bija apskatījuši zemi, uzklausījuši  [zoben]brāļu un viņu mestra teikto. Tiem līdzi sūtīja trīs [zoben]brāļus no Livonijas, vienu sauca Reimunts, tas bija Cēsu komturs, otrs saucās brālis Johans Zēligs, kas bija liels vīrs, kļuva maršals un drīz nomira; šie divi bija paši varenākie visā zemē. Trešais brālis saucās Johans no Magdeburgas. Tie bija kopā ar mūsu brāļiem, kuri apspriedās ar mūsu virsmestru. Tā kā brāļi neatbrauca [1235./36.gada] ziemas laikā, tad virsmestrs brauca pāri kalniem pie ķeizara un pāvesta, un savā vietā Vācijā atstāja kādu brāli, kuru sauca Ludvigs no Etingenes. Virsmestrs viņam pavēlēja, kad atnāk abi brāļi no Livonijas, lai viņš darot visu ar brāļu padomu, kā Dievs tam rādīšot. Kad atgriezās sūtņi [no Livonijas] Marburgā un ar viņiem [zoben]brāļi, tad brālis Ludvigs savāca kopā 70 [Vācu] ordeņa brāļus; un Nāgelštetes un Altenburgas komturi stāstīja brāļiem, kā mestrs tos sūtīja uz Livoniju un kā viņi apskatījuši to zemi un [Zobenbrāļu] ordeni un kādēļ viņi tur palikuši pa ziemu...

Kad brālis Ludvigs bija noklausījies viņu ziņojumu un arī mūsu brāļi, kuri bija turp nosūtīti, tad viņš sapulcināja kopā visus tos brāļus, kurus viņš vēlējās un pastāstīja tiem šīs lietas un vispirms jautāja abiem sūtņiem, kuri bija nosūtīti pie Livonijas mestra, ko viņi domā. Altenburgas komturs, brālis Einfrīds teica, ka viņam viņu dzīve nav patikusi, jo tie esot nebēdīgi ļaudis un savu [Zobenbrāļu] ordeni netur kā nākas un daudzi no viņiem prasot tādu dokumentu, kas viņus dzīves laikā neizsūtītu no šīs zemes. Tad runāja Nāgelštetes komturs: "Tā ir taisnība, ko saka brālis Einfrīds, bet tādēļ viņi gribēja pieņemt mūsu ordeni, lai savu dzīves veidu labotu, un es ceru, ka viņi atmetīs to, kas ir pret viņu dvēseli, ieraugot mūsu brāļu dzīvi, ka viņi pēc tam izdarīs grēksūdzi, ka viņi atteiksies no tiem dokumentiem un citām lietām."

Pēc tam [vāc]brālis Ludvigs sāka taujāt brāļus pēc kungu paraduma. Pēc brāļa Einfrīda runas atkal runāja [zoben]brāļi. Šī lieta tad bija jāizšķir virsmestram. Šajā sakarībā jautāja sūtņiem, vai viņi dosies pa zemi pie virsmestra. Tad tie izteicās, ka braukšot pa zemi. Brālim Johanam no Magdeburgas jāuzklausa [virs]mestra lēmums. Tas bija tajos laikos, kad ķeizars Frīdrihs[II] devās pie Austrijas hercoga Frīdriha, un satikās Vīnē, šī hercoga zemē. Tur bija daudz firstu un deviņi bīskapi; ķeizars tikās ar virsmestru, un tur bija [vāc]brālis landgrāfs Konrāds un es ar viņu. Tur bija [vāc]brālis Ludvigs no Etingenas mestra vietnieks, un [vāc]brālis Ulrihs no Dornes un [vāc]brālis Vihmans, Vircburgas komturs. Virsmestrs apspriedās ar [šiem vāc]brāļiem. Viņš gribot [zoben]brāļus uzņemt mūsu ordenī, [taču nezinot] vai pāvests būs ar mieru. [Virs]mestrs pats [nolēma 1237.gada aprīlī] jāt uz Romu, un ar viņu devās brālis Johans, Livonijas sūtnis un es [Heldrunges Hartmans]. Mēs atradām pāvestu [Gregoriju IX] Viterbijā, taču pagāja ilgs laiks un virsmestrs neko nevarēja panākt. Tad ieradās [zoben]brālis Gerlahs Rots, priesteris no Hohuzenas, [mūsu] labais padomdevējs, sūtīts no Livonijas brāļiem un teica, ka brāli Folkvīnu no Livonijas kopā ar 60 [zoben]brāļiem nosituši pagāni [1236.gada 22.septembrī]. Viņš lūdza pāvestu par [atlikušajiem zoben]brāļiem, lai tos uzņemtu ordenī. Pāvests vēl šo lietu atlika tāpēc, ka pie viņa bija ieradušies Dānijas karaļa sūtņi, un tas mūs aizkavēja. Šeit [viņi] runāja par Rēveles pili, kuru bija [Dānijas karalim atņēmuši 1227.gadā] Livonijas [zoben]brāļi. [Dānijas] Karalis [Valdemārs II] prasa, lai tiem vairs nebūtu tiesības uz to. Tāpēc pāvests to [:ordeņa apvienošanu] negribēja atļaut. Mestram un brāļiem vajadzēja dot atbildi karalim [par Ziemeļigauniju]. Virsmestrs sazinājās ar pāvestu un kādu dienu [1237.gada 12?.maijā] devās uz galmu un atrada pāvestu vienu pašu. Pie viņa bija Antiohijas kardināls un Bāras arhibīskaps un mūsu brālis Konrāds no Štrāsburgas, kas bija pāvesta maršals, un viens hospitāliešu [ordeņa] brālis, kurš bija pāvesta kambarkungs. Virsmestrs sauca mūs pāvesta priekšā un teica: "Brāli Hartman, vai apmetņi ir klāt?" Es tad teicu: "Jā!" Drīz tad viņš lika brāļiem nākt un sacīja: "Pāvests grib uzklausīt mūsu lūgumu." Tad atnāca Livonijas brāļi [Gerlahs Rots un Johans no Magdeburgas] un nometās uz ceļiem viņa priekšā. Pāvests noņēma viņiem visus iepriekšējos grēkus un pavēlēja uzcītīgi kalpot šim ordenim un iedeva viņiem balto apmetni ar melno krustu. Dodot viņiem apmetni, es tvēru pie vecajiem apmetņiem, arī kambarkungs tvēra tos un es turējos pretī. Tad mūsu [vāc]brālis [Konrāds, pāvesta] maršals teica: "Lai tie paliek! Tie ir viņa un pieder viņam."

Kad mēs aizgājām uz mūsu apmešanās vietu, tad virsmestrs teica: "Nu sakiet man, brāļi, cik mums ir pilis un zemes?" Arī es to gribēju teikt; bet pateica gan citi, cik bagāta ir tā zeme. Mestrs sacīja, ka pāvests nevar bez tā iztikt [Ziemeļigaunijas atdošanas] un tāpēc [Rēveles] pils jāatdod [Dānijas] karalim [Valdemāram II]. Tad brālis Gerlahs man teica: "Brāli Hartman! Kas nav noticis, nenotiks nekad!" Drīz pēc tam virsmestrs sūtīja mani ar brāli Gerlahu pie brāļa Lūdviga un pavēlēja, lai tas ņem 60 brāļus un brauc uz Livoniju nogalināto vietā, un lika tos apgādāt ar pārtiku un apģērbu. Un pats mestrs tos gribēja ietērpt bruņās un apgādāt ar zirgiem. Tad [Vācijas] ķeizars [Fridrihs II] deva viņiem palīgā 90 markas. Pēc tam mestrs devās uz Marburgu un nosūtīja 60 brāļus, kuri bija gatavi iet uz Livoniju un par [Livonijas] mestru nozīmēja Grīningenas Dītrihu. Tad viņš apdomājās, ka brālis Dītrihs tikai nesen bija kļuvis par [ordeņ]brāli, un nosūtīja citu [vāc]brāli, kurš saucās Hermans Balke [un bija Prūsijas 1.mestrs]. Kad viņi ieradās Livonijā, tad viņš izdarīja tā, kā tam bija pavēlējis virsmestrs un pāvests, un atdeva ķēniņa pili Rēvelē. Pret to [Livonijas] brāļi bija tik ļoti, ka viņam vajadzēja pamest šo zemi un savā vietā atstāt brāli Grīningenas Dītrihu [1238.gada pavasaris].
____________________________________________________________________________

© 1995. Bruno Bušvehtera tulkojums no vidusaugšvācu valodas.

Avots: Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. Redaktors  Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1937. 1.burtn. Nr. 212., 189.-192.lpp.

Ievietots: 20.04.2001.

HISTORIA.LV