Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (01005.-02016.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (00001.-01004.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (02017.-03013.rinda)

Atskaņu hronika (01005.-02016.)

(01005.) Nu cīņā ceļš tos aicināja.

(01006.) Kad otrā dienā nodziedāja

(01007.) tie mesu rīta agrumā,

(01008.) tad labais Folkvīns teica tā:

(01009.) kad tie trīsreiz dzirdēšot

(01010.) lielo zvanu nozvanot,

(01011.) lai tad tie nu steidzoties

(01012.) laukā nākt un pulcēties

(01013.) zem dievamātes karoga.

(01014.) Tā tas arī notika.

(01015.) Tad hercogs ņēma karogu

(01016.) un, izmeklējis bruņnieku

(01017.) vislabāko, kāds pulkā rodams,

(01018.) viņš teica, karogu tam dodams:

(01019.) “Kā dieva vārdā, tā ar manā

(01020.) lai tas nu jūsu sargāšanā.

(01021.) Es pats jums līdzi cīnīšos.”

(01022.) Tam četrus vīrus palīgos

(01023.) izraudzīja viņa acs.

(01024.) Viņš nesa maršalzizli pats,

(01025.) valsts varu rādot godībā.

(01026.) Viņš sacīja: “Mums jāgādā

(01027.) par karaspēku, lai mums die's

(01028.) pret pagāniem līdz cīnīties.”

(01029.) No labākajiem bruņiniekiem

(01030.) viņš izvēlējās, tiem par priekiem,

(01031.) divpadsmit, kas labu prātu

(01032.) karogam pa priekšu jātu.

(01033.) Bij izsūtīti priekšjājēji,

(01034.) tos pavadīja ceļvedēji.

(01035.) Tā brāļi devās tālumā,

(01036.) bij pulki viņu gādībā.

(01037.) Tad hercogs mestru aicināja

(01038.) pie sevis un to izvaicāja,

(01039.) lai tas viņam pastāstot

(01040.) kā še ļaudis dzīvojot.

(01041.) Mestrs ļaužu ieražas

(01042.) darīja tad zināmas.

(01043.) Tā viņi ceļu turpināja.

(01044.) Sadraudzīgi kopā jāja,

(01045.) kā pieklājas, nu visi tie,

(01046.) gan nabagie, gan bagātie.

(01047.) Tad naktsmītnei tie tuvojās,

(01048.) kur ļaudis steigšus apmetās

(01049.) kādā skaistā pļavā plašā.

(01050.) Ar mestru hercogs gaitā knašā

(01051.) nu jāja ļaudis pārlūkot.

(01052.) Tiem lika viņi ievērot,

(01053.) ka cieši kopā jāguļ tiem,

(01054.) lai jāpārmet nav vadoņiem,

(01055.) ka karaspēks nav apsargāts.

(01056.) Bij tiešām gudrs padoms šāds.

(01057.) Otrā dienā devās nu

(01058.) visi tie uz Siguldu.

(01059.) Tiem mītnes bija iekārtotas

(01060.) pie upes dzidras, līkumotas.

(01061.) Takas, ceļi, lielceļi

(01062.) tika modri sargāti.

(01063.) Mestrs nebij skopojies,

(01064.) bij par ļaudīm rūpējies:

(01065.) viss, kas Siguldā bij krāts,

(01066.) tika viņiem izdāļāts,

(01067.) lai gars tiem būtu priecīgs, možs,

(01068.) lai katrs kaujā būtu drošs.

(01069.) Līdz pat dienai trešajai

(01070.) nodevās tie atpūtai.

(01071.) Tiem līvi pievienojās knaši.

(01072.) Tad trešās dienas rītā braši

(01073.) tie jāja jau uz Cēsu pusi.

(01074.) Tā pils bij brangi pārtikusi,

(01075.) un viņus pacienāja tur

(01076.) ne sliktāki kā citur kur.

(01077.) Tur karapulki pulcējās

(01078.) un dārgie viesi priecājās.

(01079.) Leti un tāpat ar līvi

(01080.) lēma Kristū dzīvot dzīvi.

(01081.) Igauņi - tie tik pēc slavas

(01082.) dzinās šurp no zemes savas.

(01083.) Tiem šķēpi bij un vairogi,

(01084.) tie bruņās bija ietērpti,

(01085.) bij bruņcepures galvā tiem,

(01086.) tās mirdzēja caur putekļiem.

(01087.) Tad nāca novērotāji,

(01088.) un kādu knašu kareivi

(01089.) tie nosūtīja izlūkot

(01090.) un gaidītājiem ziņu dot.

(01091.) Tad kristieši ar cīniņu

(01092.) virzījās uz Imeru.[62]

(01093.) Reiz, kad rīts tos modināja,

(01094.) igauņi tiem pretī stāja.

(01095.) Ai, kā tie šķēpus kratīja,

(01096.) kad vieni otrus skatīja!

(01097.) Bet, lai ar cik tie tuvu bija,

(01098.) tos dziļa grava atdalīja,

(01099.) un gravā bija upe strauja;

(01100.) un tādēļ neiesākās kauja,

(01101.) ka upe satikties tiem liedza.

(01102.) No abām pusēm viņi kliedza,

(01103.) no abām pusēm viņi bļāva,

(01104.) šķēpiem meta, bultām šāva,

(01105.) vienā pusē kristieši,

(01106.) otrā pusē pagāni:

(01107.) tā vieni otrus apmētāja.

(01108.) Tad beidzot ceļu meklēt gāja

(01109.) tie leti, kam tas pazīstams.

(01110.) Tā krustnešu pulks cienījams

(01111.) drīz sveiks jau otrā krastā bija.

(01112.) Tos mestrs, brāļi pavadīja.

(01113.) Bij leti, līvi izlēmuši

(01114.) un savā starpā nosprieduši,

(01115.) ka tie pie viņiem palikšot;

(01116.) un, prāvu pulku pulcinot,

(01117.) tie turpu devās itin knaši,

(01118.) kā lauvas drosmīgi un braši.

(01119.) Tad igauņi, kam slavas kārē

(01120.) ik pretinieks ir jāpievārē,

(01121.) vācu pulkiem virsū bruka,

(01122.) bet drīzi vien to rindas juka;

(01123.) cik vairs to bija, kas lai zina,

(01124.) tos, zemē cirstus, zirgi mina,

(01125.) it kā tie būtu nebruņoti.

(01126.) Belzieni tiem tika doti,

(01127.) līdz tie no segliem izlidoja

(01128.) un jāt nekad vairs netīkoja:

(01129.) tiem cīņa tika sariebta.

(01130.) Tur vācu šķēpi šķindēja,

(01131.) līdz igauņi tā izsamisa,

(01132.) ka visa viņu drosme dzisa;

(01133.) tie savā postā sāka brēkt

(01134.) un metās žigli projām bēgt.

(01135.) Tiem tūkstoš piecsimt bija kauti,

(01136.) bet pārējie, kā ellē rauti,

(01137.) drīz vien bez pēdām izčibēja;

(01138.) tie tiltus, takas nemeklēja,

(01139.) caur biezokņiem tie izspraucās.

(01140.) “Nu dieva lāsts,” tie izsaucās,

(01141.) “pār mums ir nācis tiku tikām:

(01142.) ko kristīgajiem ciest mēs likām,

(01143.) nu mums papilnam atmaksāts.”

(01144.) Ka ļaunums darīts it nekāds

(01145.) vēl viņu dieviem netika,

(01146.) tas viņu nopelns nebija.

(01147.) Ar kaunu apkrauti un nievām,

(01148.) tie atgriezās pie bērniem, sievām.

(01149.) Bet leti, līvi sparīgi

(01150.) cīnījās kā varoņi:

(01151.) tie kāva pagānus, cik spēja,

(01152.) un dieva spēks tiem palīdzēja.

(01153.) Tā kaujas lauks nu kristiešiem

(01154.) bij ticis. Folkvīns lūdza tiem,

(01155.) lai bruņcepures nenoraisa,

(01156.) jo putekļi vēl redzēt maisa,

(01157.) kā mājup dodas vajātāji.

(01158.) Pa lauku gāja meklētāji,

(01159.) vai neguļ vēl kāds kristietis,

(01160.) pie dzīvības kas palicis,

(01161.) lai tad no nāves glābtu to.

(01162.) Tik sešdesmit bij kritušo.

(01163.) Bet lai neskumst kristieši:

(01164.) dieva dēļ tie krituši.

(01165.) Par dzīvošanu mūžīgo

(01166.) tie atdevuši dzīvi šo.

(01167.) Kad beigās visus saskaitīja,

(01168.) tad divi brāļi beigti bija.

(01169.) Tā, dievam darījuši slavu,

(01170.) nu krustneši uz māju savu

(01171.) Rīgā žigli atgriezās.

(01172.) Mestrs Folkvīns rūpējās,

(01173.) lai labai dzīvei viss tiem dots.

(01174.) Tie priecājās, ka dievam gods.

(01175.) Tad mieru lūdza igauņi;

(01176.) no cīņas visi locekļi

(01177.) tiem vēl joprojām sāpēja.

(01178.) Nu mieru arī salīga.

(01179.) Tas nepatika jerviešiem[63];

(01180.) tiem bij sens naids pret kristiešiem.

(01181.) Tad nākamziem pret šādu grēku

(01182.) mestrs vāca karaspēku.

(01183.) Kad kopā nāca krustneši,

(01184.) tie varen priecīgi bij gan,

(01185.) un leti, līvi arīdzan.

(01186.) Ar mīlestības tikumiem

(01187.) tie bruka Jervas zemē iekšā.

(01188.) Tie sāmus atrada tur priekšā,

(01189.) kuri bij aiz mantkārības

(01190.) bez jebkādas pretestības

(01191.) daudz laupījuma savākuši.

(01192.) Nu kristīgie bij atnākuši,

(01193.) lai Jervas zemi postītu.

(01194.) Kad redzēja tie sāmus nu,

(01195.) tie sekoja pa viņu pēdām

(01196.) un pakaļ dzinās šiem bez bēdām.

(01197.) Kad pretnieki tik tuvu bija,

(01198.) ka tie viens otru ieraudzīja,

(01199.) tad kristiešiem un pagāniem

(01200.) bij jāķeras pie ieročiem.

(01201.) Sāmi sīksti pretojās,

(01202.) kad abi pulki satikās.

(01203.) Bij sāmiem jācieš zaudējums

(01204.) un jāpamet viss laupījums.

(01205.) Daudz vīru paņēma tiem kauja,

(01206.) mājās atgriezās tik sauja:

(01207.) pēc tikšanās ar krustnešiem

(01208.) vairs prieki nesmaidīja tiem.

(01209.) Pie Karedas[64] šī kauja bija,

(01210.) kas daudzus sāmus aizraidīja

(01211.) no šīszemes uz viņpasauli.

(01212.) Tur tagad atdusas to kauli.

(01213.) Bij hercogs Alberts ļoti priecīgs

(01214.) un vīrs ikviens, vai dižs, vai niecīgs:

(01215.) it viss, kas bija salaupīts,

(01216.) ar godu tika mājup dzīts.

(01217.) Drīz hercogs Alberts projām brauca.

(01218.) Dažs labs tad viņam pakaļ sauca:

(01219.) viņš bijis dieva roka labā,

(01220.) lai viņa dvēseli dievs glabā

(01221.) ar savu lielo žēlastību,

(01222.) jo mīlējis viņš tikumību.

(01223.) Ķīlniekus tad atdeva.

(01224.) Vīkā vēlāk ienāca

(01225.) ar lielu karaspēku zviedri[65]

(01226.) un teicās, būšot labi biedri.

(01227.) Kāds bīskaps, ļaudis savācis,

(01228.) bij pāri jūrai pārbraucis;

(01229.) drīz pils šai zemē pacēlās.[66]

(01230.) Kā kaķ's ar peli spēlējās

(01231.) sāmi nu ar zviedriem,

(01232.) saviem rotaļbiedriem,

(01233.) līdz viņu pili ieņēma.

(01234.) Neviens dzīvs projām netika,

(01235.) tie visus viņus nogalēja;

(01236.) pat bīskaps glābties nevarēja.

(01237.) Kā stāsta patiesais šis stāsts,

(01238.) maz līdzējis ir viņa lāsts.

(01239.) Kad mestrs par to dzirdēja,

(01240.) viņš turpu sūtņus sūtīja,

(01241.) lai tie uzzinātu,

(01242.) kādu tagad prātu

(01243.) tur igauņi pret kristiešiem.

(01244.) Bij līksmi vīkieši, ka tiem

(01245.) no zviedriem veicies atbrīvoties.

(01246.) Ar viņiem sāmi biedrojoties,

(01247.) kam viņi zvērējuši nīst

(01248.) šo ticību, vai lūst vai plīst.

(01249.) Lai iznīdētu šādu grēku,

(01250.) mestrs vāca karaspēku,

(01251.) un pret ienaidniekiem spīviem

(01252.) kopā tad ar letiem, līviem

(01253.) devās viņš uz Sontaganu[67].

(01254.) Nogalēt šo dieva ganu

(01255.) pretī nāca vīkieši.

(01256.) Piecsimt vīru pāragri

(01257.) tai rītā bija cēlušies:

(01258.) nu nāvē tie ir vēlušies.

(01259.) Kad ņemti tika ķīlnieki,

(01260.) bij vīkieši vēl priecīgi,

(01261.) ka viņu nav daudz vairāk kauts.

(01262.) Tad mestrs atpakaļ nu trauc.

(01263.) Nu bij viņa vīri

(01264.) no kauna traipiem tīri.

(01265.) Nu bij gana laupījuma:

(01266.) nastas stiepdami, tie guma,

(01267.) kā tas mēdz būt karojot

(01268.) un ar godu uzvarot.

(01269.) Bet igauņi tad apsviedās

(01270.) un varen nikni rādījās:

(01271.) kad sastapa tie kristīgos -

(01272.) vai bērnu, sievu, vīru -, tos

(01273.) uz vietas aukstus pataisīja.

(01274.) Jo ne jau daudz tiem tādu bija,

(01275.) kas būtu īsti kristieši.

(01276.) Tā atbrīvojās igauņi,

(01277.) tie atgriezās pie elkdievības

(01278.) un novērsās no kristietības.

(01279.) Tad kādu reizi notika,

(01280.) ka vīru kādu nokāva.

(01281.) Tas bija vāciets nebagāts,

(01282.) un amats viņam bija tāds:

(01283.) ar adatām viņš tirgojās,

(01284.) pa ciemiem apkārt nesdams tās.

(01285.) Tas, kādā krogā iegājis,

(01286.) bij draugus atrast domājis.[68]

(01287.) To saimnieks laipni uzņēma,

(01288.) bet galā ļaunums iznāca.

(01289.) To pabarojis, teic viņš tā:

(01290.) “Tu ļaunas domas nedomā:

(01291.) pie manis nevar slikti klāties.

(01292.) Mēs kopā iesim nomazgāties.”

(01293.) Tam pirti sataisīja siltu.

(01294.) Tad saimnieks paņēma ar viltu

(01295.) divus cirvjus nemanot

(01296.) un sievai šādi piesakot:

(01297.) “Tev vajadzēs man palīdzēt

(01298.) šito vīru nogalēt.

(01299.) Durvju priekšā nostājies,

(01300.) gaidi, kad viņš ārā ies,

(01301.) tad pa galvu būs tam kraut,

(01302.) lai viņš nevar bēgt un bļaut,

(01303.) bet lai ātri beigts viņš krīt.”

(01304.) To sieva apņēmās tūlīt.

(01305.) Šāds padoms ļoti nešķīsts bija.

(01306.) Tā abi arī izdarīja:

(01307.) tie vīru drausmi nokāva

(01308.) un viņu krūmos ievilka,

(01309.) viņš kails tur guļot palikās.

(01310.) Bij sieva mātes cerībās.

(01311.) Bet, kad tā bērnu dzemdēja,

(01312.) tam visas brūces pielipa,

(01313.) ko abi divi cirtuši

(01314.) bij mirušajam neganti.

(01315.) Tad visi, kas šai zemē bija,

(01316.) tur dieva zīmi saskatīja:

(01317.) tā pavēstīts nu ticis tiem,

(01318.) ka jāatriebjas igauņiem.

(01319.) Šī ziņa zemes pārstaigāja;

(01320.) uz Romu vēstule pat gāja:

(01321.) tas Vilhelms, kas šeit legāts bijis,[69]

(01322.) to ar tāpat ir aprakstījis.

(01323.) Ko saku jums, ir patiess viss:

(01324.) pusotra gada mazulis

(01325.) ar šādām brūcēm dzīvoja.

(01326.) Bij reti māte priecīga,

(01327.) un arī tēvam sāpēja

(01328.) šī viņu abu nediena.

(01329.) Tas Podrejalas ciemā bija,

(01330.) kur dievs šo zīmi parādīja;

(01331.) tas bija Karkus novadā,[70]

(01332.) kas nu ir brāļu gādībā.

(01333.) Otrā gadā krustu ņēma

(01334.) Orlamindes Albrehts[71]. Lēma

(01335.) tas jūrai pāri doties,

(01336.) no grēkiem atbrīvoties;

(01337.) tam līdz bij dažs labs bruņinieks,

(01338.) kam cīņā doties bija prieks

(01339.) pret negantajiem pagāniem.

(01340.) Ar pulkiem diži vareniem

(01341.) grāfs Albrehts Līvzemē drīz bija

(01342.) nu klāt jau. Godu parādīja

(01343.) tam brāļi, ļoti priecādamies,

(01344.) par viesiem mīļi rūpēdamies,

(01345.) gan nabagiem, gan bagātiem.

(01346.) Pats mestrs laipni deva tiem

(01347.) it visu, ko tie vēlējās,

(01348.) un krustneši nu priecājās.

(01349.) Kad viņi bija atpūtušies,

(01350.) no grūtā ceļa atguvušies,

(01351.) mestrs līdz ar savējiem

(01352.) devās tad pie krustnešiem.

(01353.) Grāfs pie tā griezās, vaicājot,

(01354.) no kā tik daudz tiem jāciešot

(01355.) negantumi visvisādi.

(01356.) Tam mestrs atbildēja šādi:

(01357.) “Mums apkārt zemes visur kur,

(01358.) tās visas pret mums naidu kur.

(01359.) Ir igauņos daudz pagānu.

(01360.) Tie akli ir pret ticību:

(01361.) tie kristību bij pieņēmuši,

(01362.) bet nu no tās tie atkrituši

(01363.) un kalpo dieviem neīstiem,

(01364.) pats velns lai ņirgājas par tiem.

(01365.) Bet tie, kas bija kristīti,

(01366.) tie visi tur ir izskausti.

(01367.) Jel dodiet, kungs, mums padomu!

(01368.) Kā klājas mums, to dzirdat nu.”

(01369.) Tad Albrehts, krietnais bruņinieks,

(01370.) tam teica: “Man patiešām prieks

(01371.) pret pagāniem iet igauņos.

(01372.) Uz mīļo dievu paļaujos,

(01373.) ka atriebsimies mēs tiem tā,

(01374.) ka neiespēs tie vairs nekā.”

(01375.) Mestrs, brāļi, bruņnieki,

(01376.) visi daudzie krustneši,

(01377.) leti un ar viņiem līvi

(01378.) devās cīnīties nu sīvi

(01379.) ar tiem nikniem igauņiem,

(01380.) negantajiem pagāniem.

(01381.) Šie negribēja atkāpties,

(01382.) bet lepni sāka pretoties.

(01383.) No Vilandes pils netālu,

(01384.) pusotras jūdzes atstatu,

(01385.) tur ātri izbeidzās šī kauja,

(01386.) tur igauņiem bij nāves pļauja,

(01387.) tur krita tūkstoš četri simti,

(01388.) līdz beidzot viņi kļuva rimti.

(01389.) Leti, līvi līksmi bija,

(01390.) uzvaru tie izbaudīja.

(01391.) Kaut cīniņš bija ļoti grūts,

(01392.) tiem mantība un gods bij gūts.

(01393.) No tā laika igauņiem

(01394.) nācās atdot vāciešiem

(01395.) vienmēr daļu desmito[72] -

(01396.) lai kā tie negribēja to -

(01397.) no visa, kas tiem piederēja.

(01398.) Tiem turpmāk arī pavēlēja

(01399.) pilis celt, kas sargātu

(01400.) īsto Kristus ticību.[73]

(01401.) Ar pārliecību saku svētu:

(01402.) ja tie to darīt negribētu,

(01403.) tad tie, lai kā arī tie brēktu,

(01404.) no elles mokām neizbēgtu.

(01405.) Tie lēnprātībā maizi gādāt,

(01406.) celt baznīcas un čakli strādāt

(01407.) priekš kristietības nu ir spiesti.

(01408.) Bet dieva vārdi sirdīs viesti

(01409.) diemžēl ir reti tikuši.

(01410.) Man jāsaka nu patiesi:

(01411.) ja kungi viņus nespaidītu,

(01412.) šos darbus viņi nedarītu.

(01413.) Grāfs Albrehts, krietnais krustnesis,

(01414.) dūšīgs bija varonis,

(01415.) līdz mājās atgriezties viņš lēma.

(01416.) Nākamgadā krustu ņēma

(01417.) Vendu Barvins[74]. Tam ar prieku

(01418.) sekoja daudz bruņinieku.

(01419.) Ar saviem ieročnesējiem,

(01420.) ar lepniem jauniem varoņiem

(01421.) viņš Līvzemē drīz ieradās.

(01422.) Tad bagāts, nabags priecājās.

(01423.) Tik liels bij spēks nu kristiešiem,

(01424.) ka bēdas bija lietuvjiem.

(01425.) Tie salasījās vienuviet

(01426.) pusotra tūkstoša. Man šķiet,

(01427.) pats nelabais tos vadīja:

(01428.) līdz šim vēl redzēts nebija,

(01429.) ka rosītos tik neganti

(01430.) pa svešām zemēm karpulki.

(01431.) Caur Zemgali tie devās tad.

(01432.) Vēl nebij pieredzēts nekad

(01433.) šai zemē tik daudz dienu sūru.

(01434.) Pret Servi[75] pārgāja tie jūru,

(01435.) par Austrumlīci[76] dēvēto;

(01436.) bij viņu elkdievs Pērkons[77] to

(01437.) ar biezu ledu pārklājis.

(01438.) Tad drošsirdīgais bars šis viss

(01439.) nu sāmu zemi postīt gāja,

(01440.) tie laupīja un dedzināja,

(01441.) tie izlīguma neprasīja.

(01442.) Pēc tam tie Monu[78] izpostīja,

(01443.) kas Sāmsalai bij tuvumā.

(01444.) Tie patvaļībā pārdrošā

(01445.) tik spēji iezagušies bija,

(01446.) ka tos neviens pat nemanīja;

(01447.) tie rīkojās tik varmācīgi,

(01448.) ka ļaudis kļuva nelaimīgi.

(01449.) Pēc tam uz Vīku devās tie;

(01450.) kur gāja pulki negantie,

(01451.) it visur asinis tie lēja.

(01452.) No tiem vairs glābties nevarēja:

(01453.) it visur, kur tie iegriezās,

(01454.) tur ļaudis mira vaimanās,

(01455.) tie sievas, vīrus apkāva,

(01456.) neviens tiem izbēgt nespēja.

(01457.) Tie nebaidījās it neviena.

(01458.) Kad ausa atkal jauna diena,

(01459.) tad tie uz Jervu droši jāja.

(01460.) Bij bailēs slēgta katra māja,

(01461.) ik saimnieks būtu vēlējies

(01462.) tobrīd kur citur atrasties.

(01463.) Tā zeme bija liela, laba,

(01464.) bet neparasta bij tur daba:

(01465.) no mežiem bij šī zeme tīra,

(01466.) un tā gandrīz neviena vīra

(01467.) vairs nepalika jerviešiem,

(01468.) jo nebija, kur slēpties tiem.

(01469.) Bij bailēs apstulbis tiem prāts,

(01470.) un tas nu tika atmaksāts

(01471.) to sievām, bērniem, vecākiem.

(01472.) Bij spējā nāvē jāmirst tiem.

(01473.) Kad mājās jādodas jau bija,

(01474.) tie Normgundi[79] vēl izpostīja.

(01475.) Ikviens, kas krita viņu rokās,

(01476.) tika nokauts gaužās mokās.

(01477.) Ar roku drosmīgu un knašu

(01478.) tie cirta dažu brūci ašu.

(01479.) Vēl Sakalu[80] tie ieņēma

(01480.) un letu zemē[81] aizgāja.

(01481.) Tur guvums bij tiem kā nekad.

(01482.) Bet nelaime tiem nāca tad;

(01483.) kas tiem tik veikli kopā vācās,

(01484.) to daļēji nu atdot nācās.

(01485.) Kad devās tie uz Remini[82] -

(01486.) šo vietu labāk nemini -,

(01487.) tur līvi bij par postu klāt

(01488.) un ņēmās tos nu plucināt:

(01489.) tiem sievas, vīrus, lopu baru

(01490.) šie aizdzina ar lepnu garu.

(01491.) Kad Aizkrauklē šī ziņa nāca,

(01492.) tad brašus vīrus kopā vāca

(01493.) tās pilskungs līdz ar duci brāļu,

(01494.) uz Lielvārdi[83] turpat netāļu

(01495.) tie cīņā doties sasparojās.

(01496.) Tiem arī leti piebiedrojās;

(01497.) to pulks gan bija visai sīks,

(01498.) bet toties cīņā izturīgs.

(01499.) Bij vīru tikko četrisimt,

(01500.) bet naidā nespēja tie rimt,

(01501.) un tā nu kauja iesākās.

(01502.) Drīz lietuvieši atkāpās.

(01503.) Tiem brālis Luprehts[84] sekoja

(01504.) un visur tos nu dzenāja

(01505.) ar saviem vīriem nedaudziem.

(01506.) Par draugiem un par saviešiem

(01507.) tam niknums sirdī plosījās.

(01508.) No slēpņiem viņi nebijās,

(01509.) dzīvību tie labprāt dotu,

(01510.) lai vīrus, sievas atbrīvotu.

(01511.) Tie trešā dienā ieradās,

(01512.) kur pagānpulki atradās.

(01513.) Šie sargus nebij izlikuši,

(01514.) jo bija diezgan piekusuši,

(01515.) miegs virsū mācās viņu prātiem.

(01516.) Atcirsti jau bij no kātiem

(01517.) it visi šķēpi pagāniem;

(01518.) bet tas par ļaunu nāca tiem.

(01519.) Kad brālis Luprehts redzēja

(01520.) šos pagānus, viņš sacīja:

(01521.) “Nu dzirdiet, leti, līvi jūs,

(01522.) jums šodien kopā jāstāv būs!

(01523.) Lūk, redziet: sievas, bērniņi

(01524.) guļ jūsu priekšā sasieti.

(01525.) Lai labāk katrs no mums krīt,

(01526.) ne vilcinās tos izpestīt!”

(01527.) Bij vietā vārds šis sacītais,

(01528.) un tā nu pulciņš nelielais

(01529.) tik varen nikni uzbruka,

(01530.) ka pārāk agri izdzina

(01531.) no viņu gultām lietuvjus.

(01532.) Dažs labs no viņiem tagad dus

(01533.) jau, nāves miegā noguldīts.

(01534.) Tur bija naids, tur bija spīts,

(01535.) tur nācās durt, tur nācās cirst,

(01536.) tur daudziem bija jānomirst.

(01537.) Šai cīņā leti daudzus kāva,

(01538.) un tos, kam līvi izmukt ļāva,

(01539.) tos brāļi beigtus nosita.

(01540.) Tā laupījumu atdeva

(01541.) nu pagāni ar lielu kaunu.

(01542.) Trīs aizbēga un vēsti ļaunu

(01543.) ar steigu mājās pārnesa.

(01544.) Lai činkst, kam tīk tā činkstoņa!

(01545.) Tie atbēguši bija aši,

(01546.) un aši pakārās tie paši.[85]

(01547.) Bet kristīgie nu Kristu teica

(01548.) un to kā pestītāju sveica.

(01549.) Tie sievas, vīrus atpestīja

(01550.) un laupījumu sadalīja

(01551.) un mājup dzina priecīgi:

(01552.) tas sadalīts bij līdzīgi.

(01553.) Tad notika, kā notiekas:

(01554.) ja nabagam reiz laimējas,

(01555.) tad ļaunprātim tas skauž

(01556.) un niknums viņu grauž.

(01557.) Bij krieviem lieli rūpesti,

(01558.) ka kristietība sākusi

(01559.) bij visā zemē vairoties.

(01560.) “Tā tam vis nebūs notikties!”

(01561.) tie sprieda, un tad, sev par grēku,

(01562.) tie ar lielu karaspēku

(01563.) devās nu pret kristiešiem

(01564.) un visu nopostīja tiem,

(01565.) līdz beidzot Līvzemē tie nāca

(01566.) un lielu laupījumu vāca.

(01567.) Bet tālāk tie vairs netika:

(01568.) pie Inciema[86] tos sakāva.

(01569.) Tad sāka tie nu attapties

(01570.) un ciešāk kopā liedēties.

(01571.) No Rīgas nāca kristieši,

(01572.) tiem līdzi dārgie krustneši

(01573.) un mestrs pats un viņa brāļi;

(01574.) tiem jānoiet bij ceļi tāļi,

(01575.) līdz kādā rīta stundā jaukā

(01576.) nonāca tie skaistā laukā.

(01577.) Leti un līvi

(01578.) kāvās tur sīvi.

(01579.) Tur bruņas tika caurdurtas

(01580.) un bruņcepures salauztas

(01581.) no vācu vīru zobeniem.

(01582.) Ko darīt tiešām bija tiem,

(01583.) kas karstas cīņas tīkoja.

(01584.) Tur nāvei meslus maksāja:

(01585.) bij tūkstoš deviņsimt jau beigtu;

(01586.) bet citi vīkšās vēl, lai steigtu

(01587.) atpakaļ ar kaunu,

(01588.) ciešot postu ļaunu.

(01589.) Tie bēga, bailēs apjukuši:

(01590.) tie kaujas laukā pametuši

(01591.) bij daudz jo krāšņu karogu.

(01592.) Tie bēga gan pa lielceļu,

(01593.) gan pa takām viltīgām

(01594.) pāri kalniem, ielejām.

(01595.) Tie atdeva bez kādas ruņas

(01596.) tērauda un zelta bruņas

(01597.) un savas spožās ķiveres.

(01598.) Viss garais ceļš no Krievzemes

(01599.) bij sētin nosēts vairogiem

(01600.) par lielu prieku kristiešiem.

(01601.) Tie krievus naski vajāja

(01602.) un piecus simtus apkāva;

(01603.) pie Ogenhūzenes[87] tas bija,

(01604.) kur krievus krietni sadauzīja.

(01605.) Pats viņu ķēniņš gauži blēja,

(01606.) kad viņa zirgs par lēnu skrēja.

(01607.) Ar lielām žēlabām un raudām,

(01608.) ar skaļām vaimanām un gaudām

(01609.) nu krievi projām aizvācās.

(01610.) Dažs vīrs no viņiem palikās

(01611.) kristiešiem par ķīlnieku,

(01612.) lai zirgā vairāk nekāptu.

(01613.) Tā kunga vārdam šķēršļu nava.

(01614.) Izplatījās viņa slava

(01615.) pa Līvzemi nu nemitīgi.

(01616.) Stāv Sāmsala tik vientulīgi

(01617.) tāl'jūrā, kas to apskalo.

(01618.) Neviens tur iebrukt netīko.

(01619.) Vasarā tiem vajadzīgs

(01620.) bij apsardzei tik pulciņš sīks.

(01621.) Tā daudzus gadus dzīvot tiem

(01622.) bez ticības un nodokļiem

(01623.) bij ļauts, kaut blēži viņi bija.

(01624.) Pa vasarām tie nopostīja

(01625.) daudz zemju, apkārt kuģodami,

(01626.) tā lielu postu darīdami.

(01627.) Tas mestru ļoti satrauca:

(01628.) viņš visādi nu gudroja,

(01629.) viņš prātoja gan šā, gan tā,

(01630.) kā pašā ziemas spelgoņā

(01631.) pa ledu tikt turp varētu,

(01632.) lai brīvību tiem atņemtu.

(01633.) Tad uzzināja lielkungs šis,

(01634.) ka jūras šaurums aizsalis,

(01635.) kas sāmu zemi apskalo;

(01636.) divas jūdzes braukt pa to

(01637.) ar kuģiem nākas vasarā,

(01638.) no akmeņiem tie jāsargā.

(01639.) Kas iebrukt taisās Sāmusalā,

(01640.) tam jādara tas ziemas salā:

(01641.) kad jūru klājis ledus biezs,

(01642.) tam simtiem pulku pāri ies.

(01643.) Tas mestram dikti patiktu.

(01644.) Daudz cienījamu krustnešu

(01645.) bij arī Rīgā nākuši,

(01646.) gan nabagi, gan bagāti.

(01647.) Grāfs no Arnšteinas[88] - tam slava! -

(01648.) bij vīrs, kam līdzīga vēl nava

(01649.) ne Tīringā, ne Frankzemē[89].

(01650.) Kā dievs lai viņu nemīlē,

(01651.) kad lēmis viņš tam godu dot

(01652.) un šurp tik tālu svētceļot?

(01653.) Tad barga ziema iestājās.

(01654.) Ar krustnešiem drīz apspriedās

(01655.) nu mestrs un tad lika vākt

(01656.) it visur vīrus, lai var sākt

(01657.) pret sāmiem steigšus bruņoties.

(01658.) Kad ledus bija diezgan biezs,

(01659.) turp ceļā devās viņš patiesi

(01660.) un dažu labu lepnu viesi

(01661.) uz Monas pili[90] aizsūtīja,

(01662.) par ko it pikti sāmi bija.

(01663.) Tur vīri cīnījās ar sparu.

(01664.) Tie pili ieņēma ar varu.

(01665.) Daudz dzīvu sāmiem nepalika,

(01666.) divtūkstoš piecsimt nokauts tika

(01667.) tiem sievu, bērneļu un vīru.

(01668.) Ar veiklību un viltu tīru

(01669.) tik viens no viņiem izmuka;

(01670.) tam mugurā bij nešļava

(01671.) kā visiem citiem krustnešiem.

(01672.) To nesa viņš uz kamiešiem,

(01673.) līdz īstais brīdis patrāpījās

(01674.) un viņš no pulkiem aizlavījās.

(01675.) Viņš negulēdams apkārt klīda,

(01676.) caur biezokņiem un brikšņiem līda,

(01677.) līdz nonāca pie savējiem;

(01678.) tad, ļaudis sapulcējis, tiem

(01679.) par notikušo pastāstīja.

(01680.) Par to tie bēdīgi nu bija.

(01681.) Aiz bailēm padevīgi, rāmi

(01682.) nu turpmāk kļuva visi sāmi.

(01683.) Tie bērnus deva ķīlniekos,

(01684.) un vāci projām veda tos.

(01685.) Bij priecīgs grāfs no Arnšteinas,

(01686.) kad mājup pēc šīs uzvaras

(01687.) ar krustnešiem viņš atgriezās.

(01688.) Lai dievs tiem laimi dod, jo tās

(01689.) tiem vajadzīgs ir it patiesi!

(01690.) Tad citi cienījami viesi

(01691.) nu krustu ņēma, daudz bij to,

(01692.) šo cīnītāju ticīgo,

(01693.) tik daudz, cik nav vēl šurpu nācis.

(01694.) Bij mestrs Folkvīns posties sācis

(01695.) kargaitā pret zemgaļiem.

(01696.) Lai beidzot atriebtos nu tiem

(01697.) par katru pastrādātu grēku,

(01698.) viņš ar lielu karaspēku

(01699.) to zemē spēji iekšā gāja.

(01700.) Tam ķēniņš Viestards[91] pretī stāja

(01701.) ar karapulkiem milzīgiem.

(01702.) Dievs palīdzēja savējiem

(01703.) veikt ļaunos pagānus, kā nākas.

(01704.) Nu cīņai bija jāiesākas.

(01705.) Zemgaļi ar lepnu garu

(01706.) bultas šaudīja ar sparu,

(01707.) kam līdz ar aso galu kāts

(01708.) bij viengabalā darināts.[92]

(01709.) Vācieši tiem atbildēja,

(01710.) tūkstoš sešsimt nonāvēja.

(01711.) Tik tikko citi izglābās.

(01712.) To zemē mestrs palikās

(01713.) trīs nedēļas, un, kāda bija

(01714.) šī ciemošanās, izbaudīja

(01715.) to nu it visi zemgaļi,

(01716.) tie nebija vis priecīgi:

(01717.) ja kļūst par pavēlniekiem viesi,

(01718.) ir grūti saimniekam patiesi.

(01719.) Bet kristīgie ar godu toties

(01720.) uz mājām varēja nu doties.

(01721.) Turp dzina tie ar možu garu

(01722.) bērnu, sievu, vīru baru

(01723.) un laupījumu milzīgu,

(01724.) pilnām rokām sagrābtu.

(01725.) Ar kuģiem krustneši nu brauca.

(01726.) Lai dievs, ko palīgā tie sauca,

(01727.) glābj dvēseles tiem postā bargā,

(01728.) tos dzīvus, mirušus lai sargā!

(01729.) Bij ķēniņš Viestards sadrūmis.

(01730.) Tad, karaspēku savācis,

(01731.) otrā gadā nadzīgi

(01732.) devās viņš uz Aizkraukli,

(01733.) brāļu zemi postīdams,

(01734.) daudz laupījuma iegūdams.

(01735.) Tur bija pilskungs brālis kāds,

(01736.) kam nebija vis priecīgs prāts

(01737.) par šo visu dzirdēto,

(01738.) kaut neizrādīja viņš to.

(01739.) Šis pilskungs, vārds kam Markvards[93] bija,

(01740.) nu savus sūtņus nosūtīja

(01741.) pie letiem un pie līviem,

(01742.) lai kopā turētos ar tiem,

(01743.) vai mirt tiem nāktos vai ar dzīvot.

(01744.) Viņš gribēja no gūsta brīvot

(01745.) tos nelaimīgos, kas tur cieš.

(01746.) Bij nodoms viņam svēts un ciešs;

(01747.) kad šāda apņemšanās rodas,

(01748.) tad pasākumam jāizdodas.

(01749.) Kad laupījumu ņēmās dzīt

(01750.) uz mājām zemgaļi, tūlīt

(01751.) pa pēdām sekoja viņš tiem

(01752.) ar karavīriem savējiem.

(01753.) Viņš gatavs bija ļauties mokām,

(01754.) lai izrautu no viņu rokām

(01755.) šos kristīgos. Pirms cīniņa

(01756.) viņš savējiem tā sacīja:

(01757.) “Lai vērā ņem ik varonis:

(01758.) šeit jūsu miesa, asinis

(01759.) ir jūsu priekšā savaņģotas.

(01760.) Lai katrs cīnīties nu protas,

(01761.) lai dzīvību mēs atdodam,

(01762.) bet vīrus, sievas izglābjam!”

(01763.) Tāds padoms bij pa prātam tiem,

(01764.) un niknā sparā zemgaļiem

(01765.) tie spēji virsū krita.

(01766.) Tie brūces cirta, sita

(01767.) ar šķēpiem un ar zobeniem.

(01768.) Viestards pretī stājās tiem.

(01769.) Tam piecsimt vīru sanāca,

(01770.) tos visus tad nu apkāva.

(01771.) Viņš pats tik tikko glābties spēja:

(01772.) lai aizstāvētos, vajadzēja

(01773.) tam liesmojošu pagali

(01774.) no uguns grābt kā ieroci.

(01775.) Kad Markvards viņu redzēja,

(01776.) tas spēji viņam uzbruka

(01777.) apņēmībā drosmīgā.

(01778.) Tas bija dzimis Burbahā

(01779.) un bija krietns bruņinieks,

(01780.) kam savu godu sargāt prieks;

(01781.) vēl tagad teic to vīru cēlu.

(01782.) Tā dvēselei es labu vēlu!

(01783.) Par daudz uz priekšu izrāvies

(01784.) bij zirgs tam: Viestards gainoties

(01785.) tam dažu zobu izsita

(01786.) un pats uz pili aizmuka.[94]

(01787.) Bij žēl nu brālim Markvardam,

(01788.) ka Viestards izbēdzis bij tam.

(01789.) Tad dievu teica visi nu

(01790.) un bilda: “Velna izsmieklu

(01791.) nu matījuši pagāni.

(01792.) Bet radītājs it žēlīgi

(01793.) par cīņu šo mūs atalgoja.”

(01794.) Tad viņi mīļi atbrīvoja

(01795.) ikkatru bērnu, sievu, vīru

(01796.) un nu ar sirdsapziņu tīru

(01797.) un itin brangu laupījumu

(01798.) pabeidza šo ceļojumu.

(01799.) Nu kristiešiem bij līksmība.

(01800.) Tie debestēvu slavēja,

(01801.) kas svētījis tos vēlīgi.

(01802.) Bet mestram prāts uz Leišzemi

(01803.) tik nesās katru mīļu brīd':

(01804.) tiem vajadzēja parādīt!

(01805.) Kad Alsenē[95] viņš iebruka,

(01806.) viņš šajā zemē atrada

(01807.) sev priekšā prāvu pagānbaru.

(01808.) Tie pretī metās tam ar sparu,

(01809.) tiem skaļi lielīga bij balss,

(01810.) bet beigās ļauns tiem bija gals.

(01811.) Mestrs teica savējiem:

(01812.) “Būs padomāt jums, varoņiem,

(01813.) kādēļ mums Leišzemē bij iet;

(01814.) to jūs vēl šodien parādiet!

(01815.) Ja jūs no kauna traipiem tīri

(01816.) gribat atgriezties kā vīri,

(01817.) tad nedrīkstat jūs bailēm ļauties.

(01818.) Mums šeitan nāksies nikni kauties

(01819.) ar dieva un ar pašu spēku.”

(01820.) Viņš atbildam dzird karaspēku:

(01821.) “Nu gana runāts, mums tūlīt

(01822.) būs pirmo cīņu izcīnīt

(01823.) ar šķēpiem un ar zobeniem!”

(01824.) Prāts nestin nesās kauties tiem

(01825.) kā izsalkušiem vanagiem.

(01826.) Tik liels bij spīvums igauņiem,

(01827.) ka pagānu daudz apkauts tika;

(01828.) ir leti kaunā nepalika,

(01829.) tie cīnījās it centīgi;

(01830.) bij līvi krietni varoņi,

(01831.) tie labi sevi parādīja,

(01832.) līdz cīņa izcīnīta bija.

(01833.) Divtūkstoš lietuvju,

(01834.) šai cīņā nokautu,

(01835.) uz kaujas lauka palika.

(01836.) Tiem citiem cīņa apnika,

(01837.) kā prazdami tie bēguļoja.

(01838.) Bet savējos dievs atalgoja.

(01839.) Kristīgie nu priecājās

(01840.) un mājup doties taisījās.

(01841.) Lai slavē dievu ticīgie:

(01842.) divtūkstoš piecsimt zirgu tie

(01843.) bij atņēmuši pagāniem!

(01844.) Kad laiks bij mājup doties tiem,

(01845.) tie milzu drosmē galvu slēja.

(01846.) Tā mīļais dievs tiem palīdzēja.

(01847.) Folkvīns bij ar saviem brāļiem

(01848.) dzirdējis pa ceļiem tāļiem,

(01849.) ka esot garīgs ordenis,

(01850.) kam taisnība un gods ir viss;

(01851.) par Vācu ordeni[96] to sauc,

(01852.) un brāļiem tur ko darīt daudz:

(01853.) tiem jāgādā par nespējniekiem

(01854.) un jābūt krietniem bruņiniekiem.

(01855.) Nu lūdza pāvestu viņš ļoti,

(01856.) lai šie tiem tiktu pievienoti,

(01857.) līdz nodoms piepildīties sāca

(01858.) un Vācu ordenis šos vāca[97].

(01859.) Šai laikā viņš bij miris jau,

(01860.) kaut viņa vaina tā gan nav,

(01861.) un viņam līdz dažs krustnesis -

(01862.) pats dievs tā bija nolicis.

(01863.) Daudz to bij Rīgā sanākuši,

(01864.) jo bija bieži dzirdējuši,

(01865.) kā sviežas šajā pasaul's daļā.

(01866.) Tie mestru nelaida vairs vaļā

(01867.) un lūdzās, lai viņš vasarā

(01868.) dodas karagājienā.

(01869.) Hāzeldorfiets[98] bij paties

(01870.) uz cīņu varen iededzies;

(01871.) grāfs Dannenbergiets[99] īpaši

(01872.) un vēl jo daudzi varoņi

(01873.) nu alka iebrukt Lietuvā.

(01874.) Tad Folkvīns teica: “Cīniņā

(01875.) būs jācērtas no turienes,

(01876.) par to jums galvot varu es.”

(01877.) Tiklīdz šos vārdus dzirdējuši, -

(01878.) “Tādēļ jau šeit mēs sanākuši,”

(01879.) tā mestram atbildēja tie,

(01880.) gan nabagie, gan bagātie.

(01881.) Tad mestrs Folkvīns teica tā:

(01882.) “Mēs esam dieva gādībā,

(01883.) kurš kristīgajiem allaž līdz.

(01884.) Mēs labprāt dosimies jums līdz,

(01885.) ja lēmuši jūs cīņā iet.

(01886.) Tik kādu brīdi pagaidiet,

(01887.) drīz turpu aizvedīšu jūs,

(01888.) kur visiem daudz ko darīt būs.”

(01889.) Uz krievu zemi sūtīja

(01890.) nu sūtņus viņš pēc palīga,

(01891.) un prāvā pulkā igauņi

(01892.) šurp nāca itin nadzīgi;

(01893.) leti, līvi līdzi gāja,

(01894.) mājās palikt nedomāja.

(01895.) Par to bij krustnešiem nu prieks,

(01896.) jo vīrs neviens tiem nebij lieks.

(01897.) Tie prāvā bara priekšā stāja

(01898.) un nu uz leišu zemi jāja,

(01899.) jo svēta bija viņu lieta.

(01900.) Tie ceļā daudzas likstas cieta,

(01901.) līdz Leišzemē tad nonāca.

(01902.) Tie dedzināja, laupīja

(01903.) ar saviem pulkiem svētlaimīgi.

(01904.) Tie visu zemi pamatīgi,

(01905.) kur vien tie gāja, nopostīja.

(01906.) Caur Sauli[100] jāatgriežas bija

(01907.) pa brikšņiem tiem un tīreli.

(01908.) Ak vai, tie sev par nelaimi

(01909.) šīs gaitas bija uzsākuši!

(01910.) Pie kādas upes nonākuši,

(01911.) tie pamanīja ienaidnieku.

(01912.) Nu reti kurš vairs juta prieku,

(01913.) kaut Rīgā katrs bij tik jestrs.

(01914.) Pie labākajiem jāja mestrs

(01915.) un teica: “Kauja gaida mūs!

(01916.) Ar godu cīnīties jums būs:

(01917.) mēs pirmos zemē gāzīsim,

(01918.) tad netraucēti varēsim

(01919.) ar prieku mājup atgriezties.” -

(01920.) “Mēs negribam šeit cīnīties,”

(01921.) tā varoņi šie teica tam.

(01922.) “Ja savus zirgus zaudējam,

(01923.) tad kājniekos mums jāpaliek.” -

(01924.) “Vai gribat, lai jums ņemtas tiek

(01925.) ar zirgiem arī jūsu galvas?

(01926.) Lai mūsu pulki put kā spalvas?”

(01927.) Šie mestra vārdi piepildījās.

(01928.) Tiem apkārt ātri salasījās

(01929.) pulks pagānu, un otrā rītā

(01930.) nu sākās cīņa negaidītā

(01931.) ar pagāniem, vai tīk vai ne.

(01932.) Tos nesargāja purvaine,

(01933.) tur tos kā sievas apkāva.

(01934.) Man žēl ir daža varoņa,

(01935.) ko neaizsargātu tur sita.

(01936.) Daudz citu izmisumā krita

(01937.) un mājup muka, ko vien spēja.

(01938.) Zemgaļi nu nekavēja

(01939.) bez žēlastības apsist tos,

(01940.) gan nabagos, gan bagātos.

(01941.) Ar saviem ordeņbrāļiem mestrs

(01942.) gan pretojās vēl itin jestrs,

(01943.) līdz viņiem zirgus nomaitāja.

(01944.) Tad kājās viņi cīņā gāja

(01945.) un dažu vīru nogāza,

(01946.) līdz beidzot viņus pieveica.

(01947.) Gan Folkvīns viņiem līdzās stāja

(01948.) un savus brāļus mierināja.

(01949.) Četrdesmit astoņi

(01950.) bojā gāja varoņi.

(01951.) Tos leiši apkārt gaiņāja,

(01952.) līdz virsū kokus uzgāza.[101]

(01953.) Dievs, pieņem viņu dvēseles!

(01954.) Tie aizgāja no pasaules

(01955.) ar godu nāvē un tiem līdz

(01956.) daudz krustnešu. Lai dievs nu līdz

(01957.) to dvēselēm no posta celties

(01958.) un viņa žēlastību smelties!

(01959.) Tāds mestram Folkvīnam bij gals.

(01960.) Nu apklususi viņa balss.

(01961.) Deviņpadsmit gadu mestrs

(01962.) sabija viņš itin jestrs.

(01963.) Viņš valdīja ar uzcītību,

(01964.) un rādījis bij žēlastību

(01965.) tam dievs, ko slavēt nenostāšu.

(01966.) Es nu vairāk nerunāšu

(01967.) par šo lielo nelaimi,

(01968.) par ko visi kristieši

(01969.) Līvzemē tur noskuma.

(01970.) Tad brāļi sūtņus sūtīja

(01971.) pie kāda vīra prātīga,

(01972.) kam Zalcā bija mājvieta;

(01973.) tas Vācu ordeņmestrs[102] bija.

(01974.) Kad viņam vēsti nolasīja,

(01975.) viņš sūtņus mierināja tā:

(01976.) “Šī nelaime mums zemībā

(01977.) tā kunga dēļ ir jāpanes.

(01978.) Šais dienās sūtīšu jums es

(01979.) tik brāļu, cik jums vaj'dzīgs būs,

(01980.) lai pilnā skaitā būtu jūs.”

(01981.) Viņš kapitulu[103] sasauca

(01982.) tūdaļ aiz šā vien iemesla.

(01983.) Tur, kur tā kunga kronis mirdz,

(01984.) viņš lūdza komturus[104] no sirds,

(01985.) lai viņi vīrus kopā sauc,

(01986.) lai to, kas ticis gāzts un grauts,

(01987.) tie palīdz atkal augšā celt.

(01988.) “Mums kopībā būs spēkus smelt,”

(01989.) viņš teica, “lai tad palīdzam

(01990.) mēs brāļiem, kamēr dzīvojam:

(01991.) mums dārgas lietas garīgās.

(01992.) Mums visiem arī jāraugās,

(01993.) lai brāļus pašus labākos

(01994.) mēs sūtītu tiem palīgos.”

(01995.) Tad mestru viņi izraudzīja,

(01996.) uz Līvzemi to nosūtīja,

(01997.) sēt tikumus tas trauktin traucās

(01998.) un vārdā Hermans Balke[105] saucās.

(01999.) Vēl izmeklēja krietnus brāļus,

(02000.) kam prieks bij doties ceļus tāļus:

(02001.) piecdesmit četrus varoņus.

(02002.) Drēbes, staltus rumakus

(02003.) tiem līdzi deva bagātīgi.

(02004.) Tie ceļā devās godcienīgi

(02005.) un Līvzemē tad nonāca

(02006.) bez kauna un bez negoda.

(02007.) Tur viņus uzņēma pa godam.

(02008.) Lai dievam pateicību dodam:

(02009.) par tiem bij zemei lieli prieki.

(02010.) Tūdaļ dieva bruņinieki

(02011.) savas zīmes nolika

(02012.) un melno krustu saņēma

(02013.) no Vācu ordeņa, kā nākas,[106]

(02014.) lai zemē atkal prieki sākas.

(02015.) Nu mestrs priecājās un brāļi,

(02016.) kas šurpu braukuši tik tāļi.

[62] Imera (Emere) ir tagadējā Jumaras upe, kas ietek Gaujā uz dienvidiem no Valmieras, Kocēnu pagastā, nevis – kā senāk uzskatīja – Seda, kas ietek Burtnieku ezerā. Par Imeru saukts arī novads ap šo upi. Imera vairākkārt minēta Indriķa hronikā (XI 7; XIV 8, 12 u.c.).

[63] Jerva (Jerwen lant; ig. Järvamaa) ir novads Igaunijas vidienē. Par krustnešu iebrukumu Igaunijā, kad 1219.gadā tiek sasniegta Jerva, stāsta Indriķa hronika (XXIII 6, 9).

[64] Kareda (Karidal; ig. Suur–Kareda) ir tagadējais Esnas ciems Igaunijā, Paides rajonā (Kleis, Tarvel 1982, 129). Šī kauja pie Karedas aprakstīta arī Indriķa hronikā (XXIII 9).

[65] Zviedri (Sweden) – ziemeļģermāņu cilmes tauta Skandināvijā. Zviedrijas karaļa (1219–1222) Jūhana Sverkersona mēģinājums nostiprināties Vīkā 1220.gadā sīkāk aprakstīts Indriķa hronikā (XXIV, 3).

[66] Te minētais zviedru bīskaps ir Linčēpingas bīskaps Kārlis (Arbusow, Bauer 1955, 172). Jāteic, ka zviedri gan te necēla jaunu pili, bet izmantoja igauņu Lihulas pili, ko vācieši pēc iekarošanas bija pārvērtuši par Lēales (Lihulas) bīskapijas centru. Pēc sāmsaliešu uzbrukuma zviedri Igauniju bija spiesti pamest; jau pirms tam ar pāvesta piekrišanu Lihulā par bīskapu bija iecelts bīskapa Alberta brālis Hermanis (Löwis of Menar 1922, 76). Mūra pili Lihulā (Stenberg) ceļ tikai pēc 1238.gada vienošanās starp bīskapu un Vācu ordeni (UB III, Nr. 156). Arī arheoloģiskie izrakumi Lihulas viduslaiku pilī senlietu atradumus dod, sākot ar 13.gs. otro pusi (Mandel 1994, 46, 47).

[67] Sontagana (Suntaken) – piejūras novads Igaunijā uz rietumiem un ziemeļrietumiem no Pērnavas, resp., pirmais Vīkas novads, kuru var sasniegt, dodoties pa jūru no Rīgas ziemeļu virzienā.

[68] Par vācu tirgotāja nogalināšanu Sakalā 1223.gadā liecina arī Indriķa hronika, kur teikts, ka tas noticis kāda igauņa mājā – in domo Estonis (XXVI 10). Vai šo vietu var uzskatīt par krogu vai pirti (Siliņš 1893, 13; Klaustiņš, Saiva 1936, 33), nav droši zināms. Notikuma vieta – Podrejalas ciems – identificējama ar tagadējo Rīdajas ciemu Tervas rajonā (Kleis, Tarvel 1982, 235).

[69] Legāts Vilhelms (Wilhelm von Modele) – Modēnas Guljelmo (arī: Vilhelms, Viļums, Gviljelms; dz. ap 1184. g. Pjemontā, miris 1251. g. Lionā), pāvesta legāts Livonijā (1225–1226, 1234–1238). Pēc izcelsmes itālietis, bijis pāvesta vicekanclers (1220–1222), Modēnas bīskaps (1222–1233), Savojas kardināls (no 1244). Hronikā te minētā informācija legātu acīmredzot sasniegusi viņa vizitācijas laikā 20.gados (Donner 1929, 45–73).

[70] Karkus (Karkus; ig. Karksi) – no 13.gs. vidus ir pazīstama kā ordeņa fogta pils. Jādomā, ka šajā laikā celts koka nocietinājums kā Vilandes palīgpils. 1939.gada pārbaudes izrakumi Karksi pilī apliecināja koka nocietinājumu pastāvēšanu, pirms 14.gs. pirmajā pusē tur uzcēla mūra pili (Tuulse 1942, 244). Tātad Hronikas autors ar Karkus novadu (die geinôte Karkus), jādomā, sapratis vēlāk šai pilij piederošo apvidu.

[71] Orlamindes Albrehts (Albrecht von Orlamunde; 1182–1245) – grāfa Orlamindes Zigfrīda dēls, Dānijas karaļa Valdemāra II māsasdēls, saukts arī par grāfu Albertu no Lauenburgas (IH XXI 1; 399). Par bruņinieku uzņemts 1202.gadā Dānijā (Transehe 1960, 39, 40). Uz Līvzemi viņš varēja doties 1217.gada vasarā, pēc tam kad viņam un desmit vīriem tika dota atļauja braucienu uz Svēto zemi aizstāt ar braucienu uz Līvzemi (UB I, Nr. 39). 1218.gada pavasarī Alberts no Lauenburgas pavada bīskapu Albertu pie Dānijas karaļa (IH XXII 1), bet 1222.gadā ir dāņu karaļa pavadonībā Sāmsalā (IH XXVI 2).

[72] Līdz ar kristīgās ticības pieņemšanu Austrumbaltijas tautām klāt nāca jaunas nodevas. Jau 1188.gadā pāvesta vēstījumā Brēmenes arhibīskapam tika paredzēta desmitās tiesas ievākšana no jaunkristītajiem (UB I, Nr. 10).

[73] Kā zināms, 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā vietējie iedzīvotāji dažas pilis cēluši kā vāciešu partneri (IH I 6, 7), bet 13.gs. otrās puses krustnešu līgumos ar kuršiem un zemgaļiem paredzētas piļu celšanas klaušas (UB I, Nr. 459, 488).

[74] Vendu Barvins (Barwîn von Wentlande) – Heinrihs Borevīns (IH XXII, 1), obodrītu firsta Pribislava dēls (vēstures avotos par viņu ziņas 1179–1227), kas pēc kristīšanas ieguvis vārdu Heinrihs. Kā dāņu karaļa vasalis Borevīns pārvaldīja Mēklenburgu (Transehe 1960, 40, 41). Par Ventlandi šai laikā sauca rietumslāvu venedu (obodrītu, ļutiču, pomorjanu u.c.) zemes Baltijas jūras dienvidu piekrastē. Laikā no 12.gs. līdz 17.gs. šie rietumslāvi kolonizācijas rezultātā tika pārvācoti.

[75] Serve (Swurben; ig. Sõrve) ir pussala Sāmsalas dienvidos, iepretī Kolkasragam. Daži pētnieki (Pabst 1867, 206; Kleis, Tarvel 1982, 163) uzskata, ka te atradusies t.s. jaunā osta, kas Indriķa hronikā minēta 1215.gadā (IH XIX, 5).

[76] Nav skaidrības par te oriģinālā minēto Ôsterhap. Tas saprasts gan kā Austrumu līcis (Austrumlīcis), t.i., jūras šaurums starp Kurzemi un Sāmsalu (Meyer 1876, 349), gan kā Austrumu zemesrags (Smith, Urban 1977, 21), acīmredzot ar to domājot Kolkasragu.

[77] Pērkons (Perkune; liet. Perkūnas) – viena no visspilgtākajām indoeiropiešu cilmes baltu mitoloģiskajām dievībām. Pērkons personificē fizisku spēku, taisnīgumu, spēju attīrīt no ļauniem gariem (Biezais 1972, 92–179; Gimbutiene 1994, 194). Par Pērkona simboliem šai laikā uzlūkojami akmens vai īpaši veidoti raga cirvji.

[78] Mona (Mône; ig. Muhu) – Muhu sala starp Igaunijas cietzemi un Sāmsalu.

[79] Normgunde, Normegunde, Nurmegunde (Normegunde) – zeme Igaunijas vidusdaļā, dienvidaustrumos no Jervas.

[80] Sk. 55.piezīmi. (Vilande (Velîn, Fellin; ig. Viljandi) bija svarīgākais nocietinājums Sakalas zemē (Sackellant, Sackele; novads Igaunijas dienvidrietumos). Pēc Indriķa hronikas (XIV 11), krustneši Vilandes pili ieņēmuši 1211.gada martā. Ordenis tur 1224.gadā uzcēla savu pili, kas kļuva par svarīgu komturijas centru (Löwis of Menar 1922, 57).

[81] Tā kā lietuvju karaspēka atpakaļceļš no igauņu zemēm gāja caur Sakalu taisni Remines–Lielvārdes virzienā, tad tie leti, kuru teritorijas skāra postījumi, varēja būt Tālavas rietumu novadu iedzīvotāji. To apstiprina arī šai 1218./1219.gada ziemā (Bauer 1939, 308) notikušās lietuvju karaspēka pārvietošanās shematiskais attēlojums kādā F. Benninghofena darbā (Benninghoven 1990, 153).

[82] Remines (Remyn) pils un reminieši minēti arī citos 13.gs. rakstītajos avotos (UB I, Nr. 18, 198, 282; IH 1993, X 14; 368). Spriežot pēc tiem, Reminei vajadzējis atrasties lībiešu teritorijā starp Lielvārdi, Sidgundu un Aizkraukli. Visticamāk, ka pils bijusi Plāteres vai Vecužānu pilskalnā.

[83] Arhoeloģiskajos izrakumos (Zariņa 1983) noskaidrots, ka vācu sākotnējie nocietinājumi Lielvārdē (Lenewarte) 13.gs. atradušies Dievukalnā, ko no lībiešu pilskalna šķir Daugavā ieplūstošās Rumbiņas grava. Šīs krustnešu nocietinājumu mūra sienas senā vietējo iedzīvotāju pilskalnā, pēc tam kulta kalnā, sargājušas vācu pagaidu mītni, līdz tiek uzcelta bīskapa pils (IH V, 1; 354).

[84] Luprehts (Lupprecht) – Aizkraukles pils pārvaldnieks vai fogts (sk. 154. piezīmi) ap 1218.gadu (Benninghoven 1965, 434).

[85] Lietuvju pašnāvība cerībā ātrāk viņsaulē tikties ar tuviniekiem minēta arī Indriķa hronikā (IX 5).

[86] Inciems (Ymmenkulle; Ymmeculle – IH XXII 4; 401) atrodas Rīgas rajonā uz ziemeļiem no Turaidas.

[87] Ogenhûsen kā vietvārds ir neskaidrs, tāpēc daļa autoru to atstājusi bez skaidrojuma, netulkotu (Meyer 1848, 352; Meyer 1876, 349; Smith, Urban 1977, 23; Jaunzeme 1978), citi tulko kā Ogre (Siliņš 1893, 128; Klaustiņš, Saiva 1936, 41). Kādā ordeņa hronikā Ogenhûsen vietā esot rakstīts Kokenhusen, no kā varot secināt, ka kauja notikusi kaut kur starp Cēsīm un Koknesi (LRC 1857, 252).

[88] Grāfs no Arnšteinas (der grêve von Arnstein) ir identificējams ar dokumentos (UB I, Nr. 109) 1231.gadā minēto dižciltīgo vīru Albertu no Arnšteinas (Vācijas dienvidrietumos, 40 km uz ziemeļiem no Vircburgas). Alberts (par viņu ziņas 1200–1239) cēlies no plaši pazīstamas bagātas dzimtas, kurai bijusi ietekme ķeizara galmā (Transehe 1960, 70–72).

[89] Tīringa (Duringen) – Tīringene, vēsturisks novads Vācijas vidienē, Tīringenes Meža apvidū, ko agrajos viduslaikos apdzīvoja tīringi. 1130.gadā šai teritorijā izveidota Tīringenes landgrāfiste.
Frankzeme (Vranken, Vranken lant) ir Frankonija, vēsturisks novads Vācijā starp Reinas vidusteci un Mainas augšteci. Tās iedzīvotāji ir rietumģermāņu franku pēcteči, no kuriem daļa jau 1.g.t. vidū bija pārcēlusies uz tagadējo Franciju.

[90] Monas pils atradusies Linnuzes pilskalnā Muhu salā. Krustneši šo pili ieņēma 1227.gada februārī (IH 1993, XXX 4; 416).

[91] Viestards (Vesters) bija zemgaļu valdnieks, kura pārziņā atradās Zemgales rietumdaļa, ar sēdekli Tērvetes pilī. Indriķa hronikā (IH IX 2; X 10; XII 2) viņš saukts par augstdzimušu (maior natu), par zemgaļu karavadoni (dux Semigallorum) vai vadītāju (princeps), šeit – par ķēniņu (konic). Ar 1219.gadu Viestards aktīvi cīnās pret krustnešiem (IH XXIII 4). Te turpmāk aprakstītie notikumi norisinājušies ap 1228.–1230.gadu (Biļķins 1953).

[92] Raksturodams zemgaļu “viengabala bultas”, autors laikam gribējis teikt to, ka vietējo karotāju loka bultām ir viegls, šaurs dzelzs uzgalis, turpretī krustnešu stopa bultām uzgalis bija daudz masīvāks un smagāks.

[93] Markvards (Marquart; par viņu ziņas 1209–1234) – bruņinieks (1210), Aizkraukles pils pārvaldnieks (1211–1231), minēts arī kā Markvards no Burbahas (Burbach), kas ir apdzīvota vieta Vācijas rietumos, dažus kilometrus uz austrumiem no Marburgas. Markvards cēlies no sīkas vietējo dižciltīgo dzimtas. Piedalās kā liecinieks līgumu slēgšanā ar kuršiem 1230.–1231.gadā (UB I, Nr. 105). Tā kā pēc 30.gadu vidus viņa vārds vairs nav sastopams, tad jādomā, ka viņš kritis Saules kaujā 1236.gadā (Benninghoven 1965, 431; Fenske, Militzer 1993, 102, 103).

[94] Viestarda vadīto zemgaļu un Markvarda karaspēka sastapšanās notikusi zemgaļu atpūtas vietā netālu no kāda pilskalna, jo pēc cīņas Viestards rod patvērumu pilī. Tāpēc jādomā, ka zemgaļi atpūtušies kādā ciemā pils tuvumā.

[95] Atskaņu hronikas Heidelbergas kodeksā šajā vietā minēts vietvārds Alsen, turpretī Bergmaņa kodeksā te – tāpat kā divās citās vietās (3319. un 3325. r.) – ir Nalsen. Tādēļ jāsecina, ka hronista tēlojumā ir runa par vienu un to pašu novadu – Nalseni jeb Nalšas zemi, kur 1235.gadā vai 1236.gada sākumā notikusi minētā kauja, – un vārda Alsen parādīšanās šajā vietā uzlūkojama par Hronikas pārrakstītāja kļūdu.
Vēsturnieku vidū nav bijis vienprātības, kur Nalšas zeme īsti atradusies. Senāk uzskatīja, ka tā varētu būt bijusi Sēlpils apkārtne vai pat Altenes pils (LRC 1857, 254). Šāds uzskats noraidāms, jo runa ir par zemi, nevis pili. Nav pamata vārdu Nalsen attiecināt uz kādu vienu apdzīvotu vietu, piemēram, Naujališu (Siliņš 1893, 130; Klaustiņš, Saiva 1936, 45), kas, šķiet, ir jaunlaiku vietvārds. Kādā dokumentā Nalsene saukta par novadu (provincia) vai zemi (terra Nalsen), kas atrodoties Lietuvā. Pēc H. Lovmjaņska jau 30.gados izteiktajām domām (Lowmianski 1983, 311), Nalsene atradusies Aukštaitijā. Šim uzskatam pievienojušies arī citi pētnieki, kas analizējuši Hronikā minētās Nalsen iespējamo atrašanās vietu (Benninghoven 1965, 318–320) vai sprieduši par krievu hronikās minēto teritoriju Нальшенайская земля (Пашуто1959, 341).

Tagad ar Alsen un Nalsen saprot divus atšķirīgus Lietuvas novadus. Lietuviešu medievists E. Gudavičs savās kartēs par Lietuvas zemju konfederāciju 13.gs. 20.–50.gados Nalseni jeb Nalšu (liet. Nalšia) novieto ziemeļaustrumos, tagadējā Zarasu rajonā, bet Alšēnus (liet. Alšènai) dienvidaustrumos, Viļņas apvidū (Gudavičius 1989, 32, 96).

[96] Vācu ordenis izveidojās no Lībekas un Brēmenes tirgotāju 1189.gadā Jeruzalemē nodibinātā hospitāļa svētceļniekiem. Ordenis dibināts 1198.gadā Akonā (sk. 321. piez.), un 1199.gada 19. februārī pāvests Innocents III to apstiprināja ar nosaukumu “hospitale sancte Marie Theutonicorum Jerosolimitanum” jeb “der orden des Dûschen hûses” (Tumler 1948, 5–8; Šterns 1969, 22).

[97] Jau 30.gadu sākumā Vācu ordeņa pārstāvju vadībā bija notikušas sarunas par bruņinieku spēku apvienošanu. Šo procesu paātrināja Zobenbrāļu ordeņa sagrāve Saules kaujā 1236.gadā. Ordeņa paliekas 1237.gadā tika pievienotas Vācu ordenim; to akceptēja pāvests Gregors IX (UB I, Nr. 149). Tā radās Vācu ordeņa atzarojums Līvzemē, ko sauca par Livonijas ordeni.

[98] Hāzeldorfietis, dižciltīgs vīrs no Hāzeldorfas (von Haseldorf ein edil man) ir Dītrihs, kas cēlies no ievērojamas dzimtas Hāzeldorfā (Vācijas ziemeļos, Hamburgas tuvumā). Šīs dzimtas pārstāvji minēti 12.–13.gs. dokumentos un hronikās (Annales Stadenses 1859, 363). Dītrihs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados minēts kā Brēmenes baznīcas ministeriāls. Kritis Saules kaujā (Transehe 1960, 78; Fenske, Militzer 1993, 294).

[99] Dannenbergietis, grāfs no Dannenbergas (von Dannenberg ein grêve), ir Heinrihs, kura dzimtā puse ir t.s. venedu zeme (Wentland). Dannenbergas grāfiste pletusies abpus Elbai, kuras pietekas Jēces krastā bijusi Dannenbergas pils. Heinrihs 20.–30.gados bijis Saksijas hercoga vasalis. Kritis Saules kaujā (Transehe 1960, 79, 80).

[100] Saule (Soule), kur notikusi viena no lielākajām 13.gs. kaujām Austrumbaltijā – Saules kauja –, nav precīzi lokalizējama. Ir divas plašāk pamatotas hipotēzes par iespējamo kaujas vietu: tā bijusi vai nu netālu no Šauļiem Lietuvā (Benninghoven 1965, 327–347; Gudavičius 1988, 64–72), vai pie Vecsaules Latvijā (Bielenstein 1892, 122; Stepiņš, 1986). Lietuvā pie Šauļiem ir Saules zeme (terra Sauleorum). Te iet sens ceļš no Žemaitijas Jonišķu–Jelgavas virzienā, un tas purvainā apvidū pie Jaunjūniem šķērso Mūšas upi, kur būtu varējusi notikt kauja. Savukārt uzskats par kaujas vietu pie Vecsaules (austrumos no Bauskas) balstās uz pieņēmumu, ka krustnešiem tolaik nebija nekādas vajadzības ielauzties Žemaitijā, turklāt Saules kaujas sakarā Žemaitija nav arī minēta. Tāpat pleskaviešiem (200 vīru) it kā nebūtu bijis intereses doties uz Žemaitiju, bet uz Aukštaitiju gan. Krustnešiem atgriežoties no Lietuvas, kauja varējusi notikt Vecsaules tuvumā ar zemgaļu piedalīšanos lietuvju pusē. Par kauju šeit liecinot arheoloģiskie atradumi. Pretrunu šajā hipotēzē rada tas, ka, spriežot pēc dokumentiem, Saules zeme atradusies pie zemgaļu dienvidu robežas (UB I, Nr. 265). Nav arī pierādīts, ka vietvārdam Saule austrumos no Bauskas būtu sena cilme.
Ir aprēķināts, ka Saules kaujā krustnešu pusē cīnījies ap 3000 (vācieši, leti, līvi, igauņi, pleskavieši), bet lietuvju pusē – ap 4000–5000 vīru (Benninghoven 1965, 327–347). Rakstītie avoti (Wartberge 1863, 33; Annales Stadenses 1859, 363; UB I, Nr. 149; Новг. I, 74) liecina, ka šī kauja notikusi 1236.gada 22. septembrī, Sv. Maurīcija dienā, un tajā iznīcināts ordeņa vadības kodols (kritis mestrs un 48 bruņinieki), krustnešu karaspēka vadoņi, Hāzeldorfas Dītrihs un Dannenbergas Heinrihs, bet no pārējiem karotājiem atgriezies tikai katrs desmitais. Pēc lietuvju vadoņa Vīkinta (Midauga tēvocis) lieliski izstrādāta plāna krustneši karaspēku ielenca purvainā apvidū, kur smagi bruņotie jātnieki iestiga un nevarēja cīnīties jāšus. Sakautie krustneši bēga uz Rīgu caur Zemgali, bet tur viņus vajāja un iznīcināja zemgaļi.

[101] Te domāti t.s. aizcirtumi – uz ceļa sagāzti koki, kas traucēja pārvietošanos.

[102] Prātīgs vīrs no Zalcas (wîser mann von Salzâch) ir Vācu ordeņa lielmestrs (1209-1239) Hermanis no Zalcas (Hermann von Salza), cēlies no Tīringenes ministeriāliem. Lielmestrs, kam bija piešķirts Svētās Romas impērijas firsta tituls, skaitījās ordeņa augstākais pavēlnieks militāros, civilos un jurisdikcijas jautājumos. Zalcas Hermanis kopš 1218.gada piedalījies vairākos krusta karos Tuvajos Austrumos. Viņa laikā ķeizars Frīdrihs II (1194–1250) ar “Rimini Zelta bullu” (1226) apstiprināja Vācu ordeņa tiesības uz Kulmas zemi un citiem īpašumiem, ko tas iekaros Prūsijā. Zalcas Hermaņa laikā notika Dobrinas (1235) un Zobenbrāļu (1237) ordeņu inkorporācija Vācu ordenī (Kluger 1987, 7–20; Bookmann 1989, 33–38).

[103] Viduslaikos kapituls bija garīgo korporāciju balsstiesīgo locekļu sanāksme. Vācu ordenī lielkapituls (ģenerālkapituls) sastāvēja no pieciem tā sauktajiem lielajiem ordeņa pavēlniekiem (Grossgebietiger), kuri vēlēja lielmestru. Zemesmestra statusam atbilstošo Livonijas mestru vēlēja saskaņā ar lielkapitula un lielmestra gribu (Dragendorff 1894, 28).

[104] Komturi (kummentûre; lat. praeceptores, commendatores) bija pils konventa pavēlnieki un pils pārvaldnieki. Vienā konventā vajadzēja būt 13 brāļiem bruņiniekiem, taču praksē tas bieži vien netika ievērots. Pastāvēja dažādi konventi, lielākoties ar nepilnu skaitu brāļu, ja ordeņa pilij bija mazāka nozīme.

[105] Hermanis Balke (Herman Balke; Balc, Balck) – Prūsijas mestrs (1230–1239), 1237.gadā vienlaicīgi arī Livonijas mestrs. Domājams, ka Hermanis Balke cēlies no Vācijas vidienes, bet tuvāka dzimšanas vieta nav zināma (Fenske, Militzer 1993, 97).

[106] Vācu ordeņa brāļi bija tērpti baltā apmetnī ar melnu krustu atšķirībā no zobenbrāļiem, kuriem bija balts apmetnis ar sarkanu zobenu uz kreisā pleca (Schwaiger 1993, 149, 410).

Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (01005.-02016.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (00001.-01004.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (02017.-03013.rinda)

HISTORIA.LV