Livonija (1186- 1561.28. XI)

- latīniski Lyvonia; vāciski Livland

- literatūrā arī: Līvzeme, Lībija, Lība

- Vārda etimoloģija saistāma ar  som-ugru liv- smiltis, un igauņu Liivimaa tātad būtu jātulko kā smilšu  zeme, kas saskan ar tās novietojumu gar Rīgas jūras līča piekrasti, Piejūras zemienes smilts augšņu zonā.

- Piecu baznīcvalstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijasKurzemes, Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju savienība (konfederācija) Latvijas un Igaunijas teritorijā 13.-16. gadsimtā 
_____________________________________________________________________________

 

Sākotnēji, 11.-13. gadsimtā, ar vārdu Livonija saprata tikai lībiešu, idumiešu, vendu un latgaļu apdzīvotās zemes uz rietumiem no līnijas Aizkraukle-Līgatne-Cēsis- Straupe-Aloja. Tās bija nomināli pakļautas Polockas kņazistei, un kņazs Vladimirs 11. gadsimta 80. gadu pirmajā pusē tās atdeva bīskapam Meinardam katoļu bīskapijas dibināšanai, un kuru Ikšķilē 1186. gadā apstiprina Brēmenes  arhibīskaps Hartvigs II. Indriķa hronikā līdz 1227. gadam ar Livoniju saprot pamatā Vidzemes teritoriju, bet par livoņiem dēvē sabiedrotos- vācus, lībiešu un latgaļus. Līdz 1255. gadam tā izkristalizējās kā piecu baznīcvalstu - Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas,  kā arī Kurzemes, Tērbatas un Sāmsalas- Vīkas bīskapiju savienība (konfederācija). Taču jau no gadsimta sākuma šeit vērojama militāra kopdarbība starp Rīgas pilsētu, bīskapu, ordeni un sabiedrotajiem latgaļu novadiem. Pirmais savienības līgums fiksēts 1243. gada 1. oktobrī, starp ordeņa mestru Andreju no Velves, un Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem. Bez tam Livonijā ietilpa klosteri un pilsētvalstis, ar savu lauku teritoriju, no kurām nozīmīgākās bija Rīga, Tērbata, Tallina, Daugavgrīvas klosteris. Dāņiem pakļautajā Ziemeļigaunijā pastāvēja Tallinas un Virijas (pastāvēja līdz 1274) bīskapijas, kas formāli bija pakļautas Lundas arhibīskapam, un neveidoja teritoriālu veselumu. Arī četras Prūsijas bīskapijas- Kulmas,  Pomezānijas, Vārmes un  Sembas bija formāli pakļautas Rīgas arhibīskapam. Bez tam šeit Livonijas izveides periodā (1186-1255) pastāvēja virkne bīskapiju- Sēlijas, Zemgales, Leales, Krievijas, Karēlijas un Lietuvas, kas tika likvidētas un iekļāvās 

Ap 1420. g. Johans VI Ambundi sasauca pirmo mums zināmo Livonijas landtāgu ­ Livonijas kārtu un valdnieku sapulci. Līdz šim valstiņām un kārtām bija savas atsevišķas sapulces: ordenim ­ kapituls, pilsētām ­ pilsētu sapulces, vasaļiem ­ mantāgi. Livonijas landtāgā bija četras kūrijas jeb frakcijas. Pirmā bija prelātu kūrija, kurā ietilpa Livonijas bīskapi un domkungi (parasti prāvesti un dekāni), otrā ­ ordenis, ko pārstāvēja Livonijas mestrs un ordeņa augstākās amatpersonas, trešo kūriju veidoja Livonijas bruņniecība jeb vasaļi, gan no bīskapijām, gan ordeņa zemēm, bet ceturtajā kūrijā ietilpa Rīgas, Tērbatas un Tallinas pilsētnieku pārstāvji (birģermeistars un 2 ­ 3 rātskungi), kas reprezentēja visas Livonijas pilsētas. Landtāgi galvenokārt pulcējās Valkā vai Valmierā, jo tās atradās Livonijas centrā, un tāpēc pārstāvjiem no dažādiem Livonijas apgabaliem bija jāmēro aptuveni vienāds ceļa garums. Reizēm landtāgi pulcējās arī Rīgā, Tērbatā, Cēsīs un Vilandē.

16. gs. pirmajā pusē Livonijas bīskapu valstis piedzīvoja dziļu politisku krīzi, jo reformācijas rezultātā Livonijas garīgi- laicīgo valdnieku ietekme strauji mazinājās. Bīskapu vasaļi, kas zemi praktiski bija jau ieguvuši privātīpašumā, pilnīgi ignorēja bīskapus, un lielākā daļa vasaļu pieņēma luterānismu. Tādējādi bīskapi zaudēja arī garīgo varu pār saviem pavalstniekiem.

Pēc Livonijas sabrukuma tās vietā izveidojas no Polijas atkarīgās Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes, Ziemeļigauniju pārņem Zviedrija, bet Piltenes apgabalu (bijušo Kurzemes bīskapiju) un Sāmsalu pārņem Dānijas princis Magnuss.
_________________________________________________________________________________ 

Informācija citās encikopēdijās:

Latviešu konversācijas vārdnīca. 12.sējums, 23865.-23866.sleja.

Latvijas padomju enciklopēdija. 6.sējums, 218.lpp.

Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2.sējums, 403.lpp.

Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1531.-1532.lpp.

Latvju enciklopēdija 1962-1982. 2.sējums, 541.lpp.

Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture.

Avoti:

Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1993. 453 lpp. Latīņu un latviešu valodā. > 47.- 53., (55.), 63., 79., 81., 87., 173., 333.- 334. lpp.

Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V.Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 389 lpp. Vidusaugšvācu un latviešu valodā.> 9., 32., 46.- 51., 305.- 306., 308. lpp.

Rusovs, B. Livonijas kronika. Ed.Veispala tulkojums. Rīga: Valters un Rapa, 1926. 214 lpp.

Literatūra:

Karlsons Žanis. Ordeņa laikmets Latvijā. Rīga, 1936. 115 lpp.

Klišāns, V. Livonija XIII ­ XVI gs. Rīga: Mācību apgāds, 1996. 82 lpp.

Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Komentāri.< Grāmatā: Indriķa hronika.  Rīga: Zinātne, 1993. 7.-32.,  333.-416. lpp.

Mugurēvičs, Ē. Priekšvārds. Komentāri. < Grāmatā: Atskaņu hronika.  Rīga: Zinātne, 1998. 5.-33., 303.- 357. lpp.

Dokumenti

Ievietots: 27.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu

Pēdējie labojumi un papildinājumi: 27.12.2001.

HISTORIA.LV