Saturs

Šīs sadaļas teksts vidusaugšvācu valodā (10041.-11031.rinda)

Iepriekšējā sadaļa latviešu valodā (09037.-10042.rinda)

Nākamā sadaļa latviešu valodā (11032.-12018.rinda)

Atskaņu hronika (10043.-11031.)

(10043.) Pagāniem nu it paties

(10044.) bij desmit dienās izdevies

(10045.) tur uzcelt milzu ribaldes -

(10046.) tas bija tā, kā saku es.

(10047.) Daudz tūkstoš vezumu tie koku

(10048.) bij saveduši ne par joku.

(10049.) Bet dienā vienpadsmitajā

(10050.) dažs pagāns gāja zudībā:

(10051.) kam šeitan miesu nāve guva,

(10052.) tam dvēsle lielā postā kļuva.

(10053.) Tie uzbruka it neganti

(10054.) un dažu labu ribaldi

(10055.) uz grāvi bīdīja ar sparu,

(10056.) bet daži izlaida tur garu,

(10057.) pirms kalnā uzkāpt paguva.

(10058.) Tur varoņdarbus darīja

(10059.) nu brāļi: nāvi viņi sēja.

(10060.) Bet lietuvieši negribēja,

(10061.) ka tos tik lēti sakāva:

(10062.) kā mūris viņi stāvēja.

(10063.) Ar kokiem viņi svaidījās,

(10064.) un dažam labam gadījās,

(10065.) kad gribēja viņš noliekties,

(10066.) ka nespēja vairs piecelties,

(10067.) bet smagi zemē nosēdās

(10068.) un svaidīties tam aizmirsās:

(10069.) no bultu ašuma tas nāca,

(10070.) ka dažu labu nāve vāca.

(10071.) Bet neatlaidās lietuvieši,

(10072.) kas prātā ieņēmušies cieši

(10073.) bij brāļu mantas grābt un gūt:

(10074.) par to tiem nācās postā kļūt.

(10075.) Kā vācu brūte tika vests

(10076.) dažs žemaitis un projām nests.

(10077.) No asinīm sniegs sarkans bija.

(10078.) Bet, kolīdz brāļi ieraudzīja

(10079.) to ribaldi tur grāvjmalā,

(10080.) bij akmeņmešiem jāstrādā.

(10081.) Un tad nu tika pagāni

(10082.) ar akmeņiem tā nobērti,

(10083.) ka ribaldi tie pameta.

(10084.) Daudz kritušo tie atstāja.

(10085.) Tur bija dažs tāds nešpetnis:

(10086.) ja zemē krist tam vajadzēja,

(10087.) pret pili tas vēl kājas slēja,

(10088.) kad sirds tam pukstēt apstājās.

(10089.) Vēl dažam šitā gadījās:

(10090.) kad to aiz kājas pavilka,

(10091.) tā biedrs no tā aizmuka.

(10092.) Tā gāj' tas visu dieniņu.

(10093.) To pasacīt jums nevaru,

(10094.) cik lieli kristīgiem bij prieki,

(10095.) kad zemē gulēj' ienaidnieki

(10096.) un viņus krāva ragavās.

(10097.) Tad pagāni gan bēdājās,

(10098.) ka bultas tā tos pļāvušas.

(10099.) Bet vakarā, kad izbeigtas

(10100.) jau cīņas bij, tad kritušos

(10101.) tie dedzināja uguņos.[329]

(10102.) Tad mājās jādodas bij tiem

(10103.) ar visiem ievainotajiem;

(10104.) no tiem dažs vēlāk nomira.

(10105.) Par savu postu raudāja

(10106.) nu tie, kam pieredzēt to nācās,

(10107.) kas Heiligenbergai virsū mācās.

(10108.) Tie, kas bij draugus zaudējuši,

(10109.) tie bija ļoti noskumuši.

(10110.) Tai kaujā viņus bargi sita:

(10111.) pusceturta tur simta krita,

(10112.) dažs tādas brūces ieguva,

(10113.) ka vesels vairs ar nekļuva.

(10114.) Bet brāļi pilī palika,

(10115.) tie Heiligenbergā dzīvoja

(10116.) par nepatiku zemgaļiem.

(10117.) Viss prieks bij zudis pagāniem.

(10118.) Kad divas dienas pagāja

(10119.) un trešā diena pienāca,

(10120.) tad zemgalieši apspriedās,

(10121.) un viņos dusmas vārījās.

(10122.) Tie tomēr lēma kopīgi,

(10123.) ka nodedzinās Tērveti.

(10124.) Nu žigli tie uz Rakti brauca -

(10125.) tā kādu pili vārdā sauca.

(10126.) Bet tie, kas Heiligenbergā mita,

(10127.) tie, dievu teicot, ceļos krita.

(10128.) Tad vēsti brālis izsūtīja,

(10129.) kurš komturs tanī pilī bija,

(10130.) kam pagāni gan uzbruka,

(10131.) bet vesela kas palika.

(10132.) Viņš mestram labu vēlēja,

(10133.) kā draugs ar draugu runāja.

(10134.) Kas Zemgalē viss notika,

(10135.) kā Tērvete tur nodega,

(10136.) par visu to viņš liecināja.

(10137.) Kad mestrs to nu uzzināja,

(10138.) no visas sirds tas līksmoja

(10139.) un debestēvu slavēja.

(10140.) Tā pastāvēja pasargāta

(10141.) šī pils, kas bieži daudzināta:

(10142.) par Heiligenbergu pili sauc,

(10143.) un sacīts ir par to jau daudz.

(10144.) Tie, kas tai pilī mita,

(10145.) drīz ienaidniekiem šķita

(10146.) it lielu postu nodarām,

(10147.) kad tie ar draudzēm savāktām

(10148.) pie Raktes un pie Dobeles

(10149.) apstrādāja dvēseles.

(10150.) Tas bija tā, kā saku es.

(10151.) Šie brāļi tur ar savu baru

(10152.) nu parādīja savu varu.

(10153.) Bet zemgaļiem bij bēdīgs prāts,

(10154.) ka šurp tik bieži tika jāts.

(10155.) Tā pils tiem dikti sirdi spieda,

(10156.) tos dziļā izmisumā svieda,

(10157.) tie mantu, vīrus zaudēja

(10158.) un bēdu dziesmas dziedāja

(10159.) par draugiem un par radiniekiem -

(10160.) tiem bēdāt bija ne par niekiem.

(10161.) Un tad tie sāka pārdomāt,

(10162.) kā brāļiem par to atmaksāt.

(10163.) Naids viņos zvērot zvēroja,

(10164.) kad pilspriekšā tie sanāca.

(10165.) Pie vārtiem tad ar godprātību

(10166.) nu piešķīra tiem atlīdzību:

(10167.) to brāļi deva tiem it aši.

(10168.) Vēl bija varoņi tur braši

(10169.) un kalpi krietni, drošsirdīgi,

(10170.) un zemes ļaudis uzticīgi.

(10171.) Kad zemgaļi pret brāļiem nāca,

(10172.) tad šādi spriedelēt tie sāca:

(10173.) būt' Eke[330] šitā darījis

(10174.) vai arī Bernes Dīterihs[331],

(10175.) tiem slavas būtu vesels klājiens.

(10176.) Tur sanāca dažs karagājiens,

(10177.) kur bultas raidīja

(10178.) un šķēpus svaidīja.

(10179.) Tad mājās viņi atgriezās.

(10180.) Bet dažs uz lauka palikās.

(10181.) Tā pilī laiku sev arvien

(10182.) tie īsināja dažudien.

(10183.) Bij brāļiem darba pilnas rokas,

(10184.) bet nesagādāja tas mokas:

(10185.) tie cirta, raka, apsargāja

(10186.) un tā sev laiku īsināja;

(10187.) tie baļķus vēla, cēla, nesa,

(10188.) bet reti kāds kaut vaidu dvesa

(10189.) vai neērtības lādēja.

(10190.) Cits citu brāļi godāja.

(10191.) Šie pagāniem bij liela klemme,

(10192.) un zemgaļiem par to bij cemme,

(10193.) ka spēlēties šie neatļāva

(10194.) un dažu no tiem beigtu šāva,

(10195.) caur ko to skaits nu mazāks bija.

(10196.) Ceļus brāļi uzmanīja:

(10197.) ja kādu notvēra,

(10198.) kas pa tiem staigāja,

(10199.) tam jāatdod kā samaksa

(10200.) bij manta vai ar dzīvība.

(10201.) Tas gavēņlaikā[332] notika,

(10202.) ka zemgaliešus redzēja

(10203.) pie Rīgas, kur tiem tikās būt:

(10204.) tie postīt gribēja un gūt.

(10205.) To Heiligenbergā uzzināja,

(10206.) un sūtņi nu uz Rīgu jāja.

(10207.) Kad ziņa Rīgā nonāca,

(10208.) tad arī maršals saprata,

(10209.) kāds pilsētai draud postījums.

(10210.) Viņš teica: “Jānovērš tas mums.”

(10211.) Viņš brāļiem lika bruņoties,

(10212.) un tie to darīja paties.

(10213.) Kad viņš tos kopā savāca,

(10214.) no pilsētas tie izjāja.

(10215.) Tiem gāja līdz daudz pilsoņu

(10216.) un milzīgs bars vēl krustnešu,

(10217.) un leti, līvi arīdzan

(10218.) tiem līdzi taisījās, jā gan,

(10219.) tie visi līdzi ņemti tika,

(10220.) kad līdzi nākt tiem labpatika.

(10221.) Tai karpulkā, ko salasīja,

(10222.) tur piecarpussimts vīru bija.

(10223.) Tie vienu dienu apkārt slāja

(10224.) un šā tā laiku īsināja:

(10225.) cīkstēdamies, rikšodami,

(10226.) lēkdami un auļodami.

(10227.) Drīz vien jau vakars tuvu bija,

(10228.) bet naidnieku vēl nemanīja.

(10229.) Tad pilsoņi uz mājām jāja

(10230.) un maršals brāļus aicināja,

(10231.) lai viņi stallī atgriežas:

(10232.) par zirgustalli[333] saucās tas,

(10233.) un Rīgā labi pazīstams

(10234.) bij itin visiem šitas nams.

(10235.) Bet zemes ļaudis visur gāja.

(10236.) Un landmaršals tad aicināja,

(10237.) lai vārtus vaļā atstājot.

(10238.) “Tos aizstāvēt lai vīri prot,”

(10239.) viņš sacīja, “ja naidnieks nāks

(10240.) un iekšā iekļūt censties sāks.

(10241.) Ikkatrs tā lai šķēpu tur,

(10242.) ka pretinieku pirmais dur!

(10243.) Ja lauzīsies pie mums tie iekšā,

(10244.) tad mēs jau būsim viņiem priekšā.”

(10245.) Tā vārti vaļā palika,

(10246.) un maršals brāļus sasauca

(10247.) un lika tiem ar kalpiem jāt

(10248.) pret naidnieku tos aizsargāt.

(10249.) Bet te viņš pievīlās:

(10250.) ja dievs mūs nesargās,

(10251.) tad, lai ar kā mēs sargāsimies,

(10252.) mēs saviem spēkiem neglābsimies.

(10253.) Tas redzams būs no lietām nu,

(10254.) par kurām es jums stāstīšu.

(10255.) Bij maršals sargiem izjāt licis,

(10256.) kā tas jau jums ir zināms ticis.

(10257.) Par laiku ziņa man ir šāda:

(10258.) bij naktī auksts un tumsa tāda,

(10259.) ka ienaidnieku neredzēja.

(10260.) Neko tur sargi nelīdzēja.

(10261.) Līdz Rīgai naidnieks ticis bija,

(10262.) ka it neviens to nemanīja,

(10263.) līdz tas pie staļļa nonāca,

(10264.) kur visi brāļi gulēja;

(10265.) i zemes ļaudis miegā bija.

(10266.) Viens kalps tik svešos ieraudzīja,

(10267.) viņš skaļi sauca: “Ienaidnieks!”

(10268.) Nu dažam pārgāja viss miegs.

(10269.) Ja nebūtu tos sargājs die's,

(10270.) neviens tad nebūt' izglābies.

(10271.) Tur uztraukums bij ne par niekiem:

(10272.) bij stallis pilns ar ienaidniekiem.

(10273.) Tie nedarīj' neko nevienam,

(10274.) pirms līvus redzēj' projām skrienam -

(10275.) no miega modušies, tie muka;

(10276.) tad nelaime pār brāļiem bruka.

(10277.) Nu brāļi tvēra ieročus,

(10278.) lai atvairītu pagānus.

(10279.) Gan šķēpus mest bij brāļiem spars,

(10280.) bet pārāk liels bij pagānbars:

(10281.) bij brāļu astoņpadsmit vien.

(10282.) Lūk, zemes ļaudis prom jau skrien.

(10283.) Bet brāļi ienaidniekus sita,

(10284.) līdz pieci brāļi kaujā krita,

(10285.) tos citus smagi kapāja,

(10286.) trīs vien tik sveikā palika.

(10287.) Tur kalpi tika apkauti

(10288.) un apraudāti varoņi,

(10289.) bet zirgustallim zemgaļi

(10290.) klāt lika tūdaļ uguni

(10291.) un devās tad ar karpulku

(10292.) it priecīgi uz pilsētu.

(10293.) Bet pilsoņi ver vārtus ciet,

(10294.) lai naidnieks iekšā neieiet.

(10295.) Un jau pēc kādas stundiņas

(10296.) rīta blāzma sārtojas.

(10297.) Tad naidnieks mājup atgriezās

(10298.) un līķi guļam palikās.

(10299.) Tad mirušos nu uzlasīja,

(10300.) ar dievvārdiem tos apbedīja.

(10301.) Kāds mirušajiem nākas gods,

(10302.) tāds tika viņiem arī dots.

(10303.) Pie mestra sūtņus aizsūtīja,

(10304.) kas tam šo ziņu pavēstīja.

(10305.) Mestram sakāmais bij šāds:

(10306.) “Vienmēr notiek dieva prāts,

(10307.) un vienmēr notikt būs ar tam.

(10308.) Lai mūžam viņu slavējam!

(10309.) Ko dod viņš savā žēlastībā,

(10310.) tas jāpieņem mums pateicībā.

(10311.) Dievs labi dar' ko darīdams,

(10312.) ir visam pamats atrodams.

(10313.) Ja vienmēr labi ietu mums,

(10314.) tas dvēselei būt' zaudējums,

(10315.) jo ļoti labi zina die's,

(10316.) kā viņam ar mums apieties:

(10317.) kā lēmis viņš, lai notiek viss!

(10318.) Viņš mūs no briesmām izglābis.

(10319.) Tik daudz viņš mums, kā redzams tas,

(10320.) ir devis savas svētības.

(10321.) Cik viņš mums tās vēl turpmāk dos,

(10322.) to zin tik viņš tur augstumos,

(10323.) tas labestības pilnais die's!

(10324.) Lai palīdz viņš, ka turamies

(10325.) pie viņa baušļiem nestundā!”

(10326.) Tā teica mestrs zemībā.

(10327.) Nu tagad šito runu beigsim

(10328.) un atkal jaunu runu teiksim.

(10329.) Tai laikā tika sūtīti

(10330.) tad brāļi nu uz Līvzemi.

(10331.) Par Folmāru to vienu sauca,

(10332.) kas līdz ar citiem turpu brauca,

(10333.) kā lielmestrs to vēlējis.

(10334.) No Bernhauzenes[334] bija šis -

(10335.) viņš dieva priesteris bij šķīsts

(10336.) un tikumos un darbos īsts.

(10337.) Par Zīvertu to otru sauca,

(10338.) tas dzīvot patiesībā trauca.

(10339.) No Prūsijas vēl daži brāļi

(10340.) tiem līdzi ceļoja turp tāļi.

(10341.) Tie visi tika saņemti

(10342.) kā viesi, mīļi gaidīti.

(10343.) Tie savu ziņu pavēstīja,

(10344.) ar kuru sūtīti tie bija

(10345.) šai zemē visi kopā nu,

(10346.) kā to jums tikko sacīju.

(10347.) Kad ziņa bija pavēstīta,

(10348.) kas bija no tiem sagaidīta,

(10349.) tad kapituls nu sasaukts tika

(10350.) un Rīgā tūdaļ sanākt lika

(10351.) no visas zemes komturiem:

(10352.) bij visiem jāsanāk nu tiem.

(10353.) Pats mestrs Villekīns ar nāca

(10354.) un visus fogtus kopā vāca.

(10355.) Tad dienā divpadsmitajā

(10356.) pēc tam, kad nelaime bij tā,

(10357.) par ko jūs tikāt dzirdējuši,

(10358.) tie bij nu Rīgā sanākuši.

(10359.) Tur arī brālis Folmārs bija

(10360.) ar tiem, kas viņu pavadīja,

(10361.) un brāļi visi kopīgi

(10362.) to sagaidīja sirsnīgi.

(10363.) Nu stāstīšu jums īsumā:

(10364.) kad pienāca nu diena tā,

(10365.) kad kapituls bij nolikts šis,

(10366.) par ko jums tiku stāstījis,

(10367.) tad visu, kas bij jādara,

(10368.) nu visi arī darīja

(10369.) un arī mesu dziedāja.

(10370.) Tad nākamdien pēc mielasta

(10371.) kāds ziņnesis šurp atjoņoja

(10372.) un mestram, lūk, ko paziņoja:

(10373.) ka šonakt esot zemgaļi

(10374.) redzēti ap Ikšķili -

(10375.) pa apkārtni tie sirojuši.

(10376.) No pils gan viņus atsituši,

(10377.) bet posts it liels tur nodarīts -

(10378.) tā tika mestram pavēstīts -,

(10379.) jo pilsētā[335] tie laupījuši,

(10380.) pēc tam to nodedzinājuši,

(10381.) un tagad ejot tie uz mājām.

(10382.) Tie atnākuši esot kājām,

(10383.) un panākt tos vēl iespējams -

(10384.) tas bij šim sūtnim ziņojams.

(10385.) Kad mestram tas nu zināms tika,

(10386.) viņš steigšus gatavoties lika.

(10387.) Cik brāļu Rīgā atradās,

(10388.) no visas sirds tie priecājās.

(10389.) Kas vien tik karot gribēja

(10390.) un šitam darbam derēja,

(10391.) tie netika ar smādēti

(10392.) un līdzi devās priecīgi.

(10393.) Tik komturi no Vilandes

(10394.) un Veisenšteinas, zinu es,

(10395.) bij vienīgie, kas palika,

(10396.) bet citi līdzi aizgāja.

(10397.) Vēl vienam brālim palikt lika,

(10398.) kas mestra vietā atstāts tika -

(10399.) ar to viņš tā bij vienojies.

(10400.) Nu nebij vairs ko kavēties.

(10401.) Viņš lika iejāt Rīgas salā[336] -

(10402.) tā saucās sēta Rīgas malā -

(10403.) un lūdza, lai tik līdzi nāk

(10404.) it visi, kas vien karot māk.

(10405.) Kā lūdza viņš, tā notika:

(10406.) daudz brašu kalpu sanāca,

(10407.) tie bija vīri itin moži,

(10408.) to bruņas spīguļoja spoži

(10409.) un bruņcepures mirdzēja.

(10410.) Cik letu, līvu sanāca,

(10411.) tos visus pulkā ieskaitīja:

(10412.) ap divi simti viņu bija.

(10413.) Krustnešu un pilsoņu

(10414.) ap sešdesmit bij varoņu,

(10415.) vīri gribīgi un braši

(10416.) brāļu pulkā nāca knaši.

(10417.) Tad karaspēku sakārtoja

(10418.) un katru vietā ierindoja.

(10419.) Tur bij kāds drosmīgs varonis

(10420.) no Šauenburgas atnācis,

(10421.) tas bija Bertolds[337], brālis kāds,

(10422.) uz kuru visiem labs bij prāts:

(10423.) tam uzticēja karogu,

(10424.) jo daudz tam bija tikumu

(10425.) un arī vīrišķība bija,

(10426.) ko gājienā viņš parādīja.

(10427.) Kad tie nu redzēja, ka viss

(10428.) to karaspēks bij sanācis,

(10429.) tad tie vairs ilgāk nekavējās

(10430.) un karagaitai kājās slējās.

(10431.) Tā tie nu savā karagaitā

(10432.) pa ceļu jāja solī raitā,

(10433.) līdz Ikšķilē tie nonāca,

(10434.) kur patiesību dzirdēja

(10435.) un ieraudzīja ar tūlīt.

(10436.) Tad mestrs lūdza pastāstīt,

(10437.) vai daudz jau laika pagājis,

(10438.) kopš pagānspēks ir aizgājis.

(10439.) Tai pilī, kas šeit minēta,

(10440.) par Ikšķili kas dēvēta,

(10441.) tai pilī bruņinieks kāds bija,

(10442.) kurš tad nu mestram pavēstīja,

(10443.) ap kādu laiku noticis,

(10444.) ka naidnieks projām aizgājis,

(10445.) un kurp tam pakaļ jādzenas.

(10446.) Jo, redzot liesmas milzīgas,

(10447.) ikkatrs no tā secināja,

(10448.) ka rīts bij, kad tas projām gāja.

(10449.) Kad mestram tas nu ziņots tika,

(10450.) viņš tur vairs ilgāk nepalika

(10451.) un, tā kā naidnieks priekšā bija,

(10452.) tā pēdas drīz vien pamanīja.

(10453.) Viss pagānbars nu drāž uz mājām,

(10454.) tam seko brāļi ātrām kājām,

(10455.) tie pakaļ dzenas nenorimti,

(10456.) to vairāk nav kā pieci simti.

(10457.) Daudz vairāk bija zemgaļu,

(10458.) tiem milzīgs pulks bij kareivju:

(10459.) to tūkstoš četri simti bija,

(10460.) kad pēcgalā tos saskaitīja.

(10461.) Bet brāļi braši pakaļ jāja,

(10462.) vai slikti tiem vai labi gāja.

(10463.) Kad naidniekus tie sastapa,

(10464.) tie tūdaļ viņiem uzbruka

(10465.) caur dievu un dēļ kristietības.

(10466.) Tiem kremta ar tās negantības,

(10467.) kas Rīgas stallī pieredzētas.

(10468.) Bij Villekīnam dusmas svētas,

(10469.) kad teica viņš: “Tos sitīsim

(10470.) vai arī visi kritīsim.”

(10471.) Tiem brāļiem, kas ar mestru bija

(10472.) un viņa vārdus uzklausīja,

(10473.) tiem brāļiem dikti patika,

(10474.) ka viņš tik braši runāja:

(10475.) uz ienaidnieku bij tie pikti.

(10476.) Tiem jāstaigā bij ceļi slikti,

(10477.) ne laipu nebij tur, ne tiltu,

(10478.) it kā kad kāds tos dūkstī viltu.

(10479.) Trīs dienas viņi noklaiņoja

(10480.) un grūtību daudz piedzīvoja.

(10481.) Tie reizēm upē iekrita

(10482.) un tajā dikti samirka.

(10483.) Bet trešās dienas vakarā

(10484.) tie kādā mežā upmalā

(10485.) uz brīdi lēma apmesties

(10486.) un tur mazlietiņ atpūsties.

(10487.) Tāds biezoknis bij ap to vietu,

(10488.) ka nevajadzēja tiem mietu,

(10489.) pie kuriem savus zirgus siet:

(10490.) tie ļāva, lai šie mežā iet.

(10491.) Kad pulks bij kopā savācies,

(10492.) uz naktsguļu jau apmeties,

(10493.) tiem cērtot, dimdēj' vēris viss,

(10494.) tie visur kūra ugunis.

(10495.) Bij ļaudis, zirgi piekusuši,

(10496.) pēc atpūtas kā izslāpuši.

(10497.) Un dažs no tiem tā apgūlās,

(10498.) ka augšā tas vairs necēlās.

(10499.) Jau zināms bija pagāniem,

(10500.) ka seko karapulks kāds tiem.

(10501.) Kad pulks šis bija apmeties

(10502.) un gribēja nu atpūsties,

(10503.) tad visi jutās atviegloti.

(10504.) Ka zemgaļi tik tuvu ļoti,

(10505.) to karaspēks šis nezināja

(10506.) un mierīgi tik gulēt gāja.

(10507.) Nu īstais laiks bij pagāniem,

(10508.) tie lika brašiem varoņiem

(10509.) šo brāļu pulku izlūkot

(10510.) un naktsguļā tos novērot.

(10511.) Ar steigu izlūki turp trauc,

(10512.) kur ugunskuru redzams daudz.

(10513.) Tik tuvu viņi bija,

(10514.) ka visu izpētīja.

(10515.) Tad atpakaļ tie atgriežas

(10516.) un saka tā: “Spēks visai mazs

(10517.) no Daugavas mums pakaļ nāk.”

(10518.) Kāds zemgalis tad runāt sāk:

(10519.) “Mēs visi esam izjutuši,

(10520.) cik bieži postu darījuši

(10521.) mums ir šie brāļi karotāji.

(10