Sēlijas bīskapija (Episcopatus Seloniensis), 1218-1226. Bīskaps Alberts 1208 ieņēma Sēlpili, bet Sēlijā nostiprināties varēja tikai pamazām. Viņš 1218 vasarā nodib. S.b., par pirmo bīskapu ieceļot Lipes Bernhardu (ap 1140-1224), ko iesvētīja Holandē, klātesot vienam viņa dēlam Utrechtas bīskapam, bet 1219 viņš pats iesvētīja otru dēlu par Brēmenes virsbīskapu. Tā kā viņa diocēzei pieskaitīja arī Mežotni un Upmali, tad viņa bīskapiju neoficiāli sauca arī par Zemgales bīskapiju (Episcopus Semigallie vai Semigallorum). Viņam bija 2 rezidences - Mežotne un Babītes pils (Castrum Babit), starp Lielupi un jūŗu. Viņš 1220 bija Livonijas bīskapa Alberta vietnieks un 1223 sasauca Livonijas vāciešus, latv. un lībiešus kaŗa gājienam pret Viljandi (Vilandi) Igaunijā. Viņš miris 1224. 29.IV, apbedīts Daugavgrīvas klosterī, nepaguvis īstenot tālejošus plānus Livonijā. Viņu min Heisterbachas cistercietis Cezārijs (Cesarius Heisterbacensis) savās brīnuma novelēs - Dialogus miraculorum, 1223, Liber VIII miraculorum, 1226), sakarā ar viņa stāstu par savu draugu lībiešu valdnieku Kaupo un viņa kalpu. Skolārs Justīns ap 1260 Lipes Bernharda dib. Lipštates pils. sacerēja viņa dzīves aprakstu elēģiskā pantmērā Lippiflorium. Lipes galvas pils. Detmolda pēc II Pas. kaŗa bija ievērojams latv. centrs. S. 1224 starp V un IX par bīskapu iecēla mazāk pazīstamu personu Lambertu, kuŗa diocēzes robežas noteica 1224. 14.XI. Tā kā Zemg. lielskungs Viestarts 1225. VIII pieļāva krist. misiju Zemgalē, 1226. 21.III S.b. atdalīja no Zemg. un Lambertu iecēla par Zemg. bīskapu. S.b. pēc tam pievienoja Rīgas bīskapijai, vēl kādu laiku atstājot Lamberta S.b. ienākumus uzturam.
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 257.lpp.
Ievietots: 16.01.2002.